Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Anna Jermacāne

Teicēja: Tais laikos, ka to šmakovciņu nadrīkstēja dzīt un ka, ka jau bija, goja ziņas, Zīmassvētki, es sovā vōrdā un mīļā runāšu. Ar veiru gribējām izdzīt šmakovciņu, lai Zīmassvētkos varētu īdzert, pasvinēt. Tagad, ē, tū lītu visu izdarījām, atskrien kaimiņu puika: „Policija brauc! Nu, mēs tā saprotam, ir joslēpj. Ko tad darīsim? Nu, joslēpj. A, zini kā agrākos laikos man bija tādi platie brunči, es uz tos kanniņas porliku brunčus, atsasēdos. A to šlandziņu veirs ite biksēs pa storu. A ku tad to pudeleites likt, nu, pilnos? Bērnu ratiņos ielikām iekšā. Atiet policisti tādi jauni. Un tā skotās un meklē, navar atrast. „Vai tad tiešām, mūsim sūdzības dēļ, pie jūsim dorā tādu lītu?” „Nu, nav, niko nav!” A tis ir kaimiņu puika: „Es zinu, es zinu! Es vusu jūsiem pastāstīšu!” Nu, labi, stosti! „Ziniet, policista kungi! A, aparāts ir saimniecei zem brunčos, šlandziņa saimniekam biksēs, a rezultāts, iznākums ir ratiņos.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte