Kategorijas: Dzīvesvieta un ikdiena, Anita Ločmele

Teicēja: „Mēs zinām, ka latgalīši arī bija sirotaji, nu jim arī vajadzēja, kaut kadus, es nazinu, vergus vai kū, vai kaut kādu slimību laikā bija lielas izmiršanas, es nazinu. Voi tam, mēs sokam Puncuļovas pilskolnam kaut gan oficiāli jis skaitos Ābelenes pilskolns, nazinu, vai Obeļevas ko, musiem ir Puncuļovas pilskolns. Nu tī it kā, nu to pilskolna īpašnīki arī ir taisījuši mozus uzbrukumus vai pīzadalījuši kaut kādā kūpīgā kara gājīnā, i jī ir dabūjuši sev gūstekņus no Donas puses. Nu i iemetinājuši mūsu Dansku cīma teritorijā i likuši, lai līž līdumus, lai izcērt tius, īkopj zemi, i tā mūsus sauc – danski, danski, brauksim iz Danskeji. Nu, tā, tā, tas ir tas cīms, tāds minējums, ka varētu būt izacēls no to. Dēl tā, ka mūsiem dažiem, nu, cīma iedzīvotājiem toda tumsoka odas krosa ir, nu, nu drusku savodāki mēs, mož, daže ešam.
Intervētājs: „Raksturs laikam tempermentīgāks.”
Teicēja: „Nu īspējams, ka nu īspējams. Dansku ciema īpatnība ir tei otkal, ka mūsu cīma puiši īpaši nameklē līgavas no tolokām vītām, bet jī pozaprecējas savu cīmu. Bija ļoti daudz moju i, i ņēma no sova cīma. Dēļ to mūsu ciemā tikai Mežals uzvārds. Nu, ka kaut ko citu, es tikai pazarodās. Kods cits Ločmels, nu, tos jau no sābru cīma, no Puncuļovas. Nu, to. Cilvēku bija tik tīšām daudz. Man vēl vokar atsūtīja, porādīja, kur ir veco cīma vīta, kur bija ceļš i gar kura puses.”
Intervētājs: „Pirms iziešanas viensētās, ja?”
Teicēja: „Kas ir?”
Intervētājs: „Tas ir pirms iziešanas viensētās?”
Teicēja: „Es saprotu, ka jā! Ko es bērns īpaši klausījos, i daudzi kū stāstīja. Vecaistēvs stostīja, ko jis bēgdami kaut ko, nazinu, laikam cara armijas, voi kādi tie, kas ķerstīja, ko jis gribēja palikt mojās, bet tū tomēr aizveda. Nu, nu daudzi ko jī stostija, interesanti. Rodija, kur tie bijušo mūsu moja bija, nu vecotēva dzimto moja. Pēc tam izacēla vīnsētos, ja. Pavisam nesen bija trīsdesmit astoņas mōjas, tagad četras, kuros dzīvoja. Deļ tom man arī skumji bija, ka es vocu sovus vītvordus, man bija ļūti skumji, secinot, ka ir palikuši tikai mōju pamati vai, vai izmirst, izmirst, aiziet, ko mēs sokām uz Čuiļeju porzaceļās. Monā bērnībā bija tāds pamatīgs nūtikums, ka runoja, ka nu, vot, tumā dīnā tai vīna ģimene, nu to sauktie Kūrmaļi, izaceļos iz Čuileju. I es kopu uz istabas augšas, lai redzētu, ko jī aizbrauc. Moni bērnības draugi vuss todā gruzovikā, ko mēs sakām, saliktas mantas bija i aizbrauca, nu to.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte