Bads Latgalē pēc Otrā Pasaules kara
Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Andrejs Rancāns
Teicējs: „Jo atceros, četrdesmitseptītais gads, bija tods gods, ka ar, ka maizes pietrūka jau pavasari. Obi ar tēvu braucām iz Zemgali, Tukuma rajonā dzīvoja mosas broļs. Apsaprecējies, ģimene, pi to aizbraucam. Ti nedeļu pastrodām, i oboliņu vedām. Es tikai varēju apbrīnot, cik jis stipris bija. Jis ar tom tri.. trīszobu dakšām kā ņēma garajā kotā puszorda uzreiz, as mazuma taisītojs. Nedēļu pastrodām, ar maisu graudu atbraucām uz sātu. Vot, dadzīvojām da, ka saka jaunos ražas tikām.”
Intervētājs: „A ko Jūs braucat?”
Teicējs: „Vilcieni, pasa... preču vilcieni, i gadījuma. Maizīti... maizīti varēja nūpirkt ķīģeļos, par cepto maizīti. Līdzi mūsīm tā maizīte, pa ceļam to vaja.. vajadzēja. Tikom līdz Krustpilij, ti pasēdēšana, i ti tolāk negāja, kopa orā, gaidi nākušo. Krustpilī izasastāvs jau tolaik uz Jelgavu taisni goja. Tāvs iekopa, ar tāvu braucam, i tis maisiņš ar maizīti, vīns kukulītis. Tad es sviežu to kukulīti, tū, tū maisiņu, a ti pilns pīliets, i tāda kā, kā, vot, itāda, kā caurule metri divi, mož, vairāk diametrā, tie pilna ar saucamiem maišelniekiem. No Krīvzemes brauca maizīti dabūt te. Tī kule rozbira, i momentā pazuda tī, tas poris vai cik klaipiņu. Nu, kū ta ti vaicosi vainīgo? Vīns pots, kā saka, a tā tī vesels izsalkušo bars. Nu, tikām tīri jau, a to, ar maisiņu jau atbraucām.”
Fotogrāfijas
Video ieraksts
Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte
