Kategorijas: Ģimene, Viktors Kolokoļņikovs

Kā atzīmēja svētkus Jūsu ģimenē – karavīra ģimenē? Kādus svētkus atzīmēja Jūsu vecāki?

Vispirms tā, protams, bija Oktobra Revolūcijas diena. Lieta bija tāda, ka mans tēvs pilsoņu kara laikā bija čekists. Viņš bija Tautas izglītības nodaļas inspektors, atseviškas Melnjūras Kubanas Republikas, tāda republika bija. Lūk! Māte man bija Aģitrūpniecības komjaunatnes organizācijas vadītāja, kaut gan viņai bija tikai astoņpadsmit gadu. Nē, sešpadsmit gadu viņai bija. Viņa ģimnāziju nepaspēja pabeigt. Tātad Oktobra Revolūcijas svētki. Protams, svinējām Pirmo Maiju, protams, arī svinējām Jaungadu. Tas Jūsu zināšanai – bija no trīsdesmit sestā gada. Līdz trīsdesmit sestajam gadam bija tāda muļķība: aizliedza svinēt Jaungadu. Tiesa – kaut kāds Postisevs tur bija, vēlāk par to atcerējās un atjaunoja eglīti. Es vēl atceros, kā organizēja pirmo eglīti skolā. Tā atzīmēja Jaungadu. Pateikšu Jums vaļsirdīgi, mans tēvs bija brīniškīgs cilvēks. Pirmkārt, viņš nekad nesmēķēja, nekad es viņu neredzēju dzērumā, pat arī iedzērušu nē. Viņš nekad neizdzēra ne glāzi. Un dzimšanas dienas pie mums neatzīmēja.Viņš teica tā: «Kādas dzimšanas dienas? Vai mēs aktieri? Vai mēs kaut kādi rakstnieki? Padomājiet tikai – dzimšanas dienas»? Tātad dzimšanas dienas mēs ģimenē neatzīmējām. Lūk, tāds, ziniet, bija askētisks dzīves veids. Tā ir patiesība.

Vai reliģiskus svētkus neatzīmējāt?

Kādus?

Reliģiskus svētkus.

Nē, ko Jūs! Mans vectēvs, atvainojiet, jau bija pārliecināts ateists, kaut gan draudzējās ar garīdznieku, bet bija pārliecināts ateists. Kā mana vecākā meita runāja par manu vecomāti: Vecmāmiņa netic ne dievam, ne velnam. Komjauniete. Nē. Es pat nezināju, kad Lieldienas, kad Ziemas svētki! Nezināju. Tā ir patiesība. Lūk, tāda ģimene, ko tur darīt! Es neesmu vainīgs.

Pastāstiet par pirmo eglīti skolā!

Tas bija skolā – Minskā. Manuprāt, tas bija trīsdesmit sestais gads. Pirmoreiz Jaungadā uz skolu atveda eglīti. Toreiz Jauno gadu sagaidīja ne pie galda, bet kolektīvā. Kolektīvi bija kopā, skolas bija kopā. Lūk! Es vēl atceros, ka lasīju kaut kādus dzejoļus pie eglītes sestajā klasē. Pirmoreiz eglīte bija no trīsdesmit sestā gada, ja neizgaisa no atmiņas. No trīsdesmit sestā gada sāka svinēt Jauno gadu katru gadu. Tad jau avīzēs bija par to rakstīts, un pa radio stāstīja.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalia Ivashchanka, Kseniya Adasik