Kategorijas: Kara norise, Sofija Ruļa

Ko vecāki stāstīja par karu? Jūs vēl bijāt maziņa, tā iznāk?

Kara laika tēvu gandrīz nogalināja. Vācieši bija mūsu pagalmā, tā kā mūsu ceļš gāja pāri Brestas-Maskavas šosejai. Tajā laikā vecāki turēja cūkas. Viena bija sivēnmāte, drīzumā viņai vajadzēja būt sivēniem. Viens vācietis gribēja viņu nošaut, bet tēvs sāka lūgties, lai sivēnmāti atstāj. Tēvu nolika pie sienas un notēmēja pret viņu šauteni. Bet bija vēl kāds cits karavīrs. Arī kopā ar vāciešiem, bet viņš prata poliski. Viņš teica, lai tēvs lūdz piedošanu. Lai dara visu, ko grib. Tad tēvu palaida.

Ko māte ar tēvu stāstīja, kā sākās karš?

Laikam, ka sāka bombardēt. Mēs taču dzīvojām netālu no Brestas, kādi 150 km.

Vai vecāki par karu stāstīja daudz vai tomēr nestāstīja?

Bija pie mums, bija karš. Un tagad tur palikuši nocietinājumi, izrakti grāvji, kad tur pāri Ščarai gāja vācieši, un mūsējo karavīru ļoti daudz krita kaujā. Bija ugunsgrēki. Dažādi notikumi bija sādžās kara laikā.

Vai daudz nogalināja kara laikā laukos?

Daudz bija atraitņu, kuras palika vienas.

Atraitnes, kurām tad 44. gadā aizgāja vīri uz fronti vai vācieši nogalināja?

Kuri no frontes neatgriezās.

Kā karš beidzās, kā Jūs to uzzinājāt?

Kad beidzās, īsti neatceros, bet man tikai palika atmiņā, kā slēpāmies tādos blindāžas nocietinājumos, aizsegos tādos, kā pateikt pareizi – nocietinājumi, kur bija kareivji.

Tranšejas?

Ne tranšejas. Kā pareizi nosaukt? Dzoti. Mēs tur slēpāmies. To es vienu reizi atceros, tur šāva, un mēs sēdējām tajā dzotā.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno