Kategorijas: Cilvēks un vara, Dzīvesvieta un ikdiena, Boriss Judins

- Vai jūs rakstījāt arī sev, draugiem, kad dzīvojāt Daugavpilī?

- Es rakstīju daudz epigrammu, lielu skaitu apsveikumu pantiņu, visdažādāko pasākumu scenārijus, sākot ar Nu, puiši! un beidzot ar Dziesmas svētkiem. Tā bija liela pieredze versifikācijā. Taču nopietnus darbus tolaik es nerakstīju. Bija daži dzejoļi, bet tie neiekļūst pilsētas metru estētikā. Tomēr vienreiz es – neatceros, kādam – žurnālam nosūtīju krājumu. No tiem dzejoļiem atmiņā palika tikai fragments:

И не взойдёт из мокрых щепок,

В бревне застывший, гордый бриг.

Man atbildēja, ka dzejoļi ir talantīgi, bet padomju jauniešiem manas dzejas nospiestais noskaņojums nav raksturīgs un saprotams. Tāpēc mana radošā dzīve kļuva par poēzijas propagandu. Es rakstīju un iestudēju mini poētiskas kompozīcijas, izrādes kafejnīcās, braukāju pa rūpnīcām, kolhoziem. Drošs skatuves laukums bija sanatorija Mežciems. Nedomāju, ka mani skatītāji kļuva par kaislīgiem poēzijas cienītājiem, taču kaut kas ir palicis viņu atmiņā.