Kategorijas: Dagnija Bramane

Tad, kad tuvojas kādi svētki, it sevišķi Jāņi, tad mēs tētim vienmēr prasām – uztaisi alu. Tad viņš tā – nē, nu nezinu, ja jūs man palīdzēsiet nest ūdeni, tad es uztaisīšu. Kāpēc par to ūdeni? Tāpēc ka, darot alu, vajag ļoti daudz ūdens – gan karsta, gan auksta. No sākuma pirmais darbs, kas ir jāizdara, ir jāsataisa iesals. Iesalu taisa no miežiem, bet ir arī tādi, kas taisa alu no citiem graudiem – no kviešiem, no auzām. Kā latgaliešu tautasdziesmā, ka var no auzām uztaisīt. Bet, ja ir mieži, tad vislabākais sanāk no miežiem. Iemērcam miežus ūdenī. Cik mums vajag – tur pusmaisu vai vairāk iesalu uztaisa, lai citām reizēm būtu. Iemērc ūdenī patur uz divām, trijām dienām. Tad tos izber tādā siltā vietā, kur ir mitrs. Mēs parasti pagrabā. Tad ļauj tiem sadīgt tādā 10 cm kārtā. Tad tos tur pamaisa. Tad, kad mieži ir sadīguši visi tādā vienā gabalā, tad mums bērniem bija darbs iet uz pagrabu tos miežus tā kā berzt, lai mieži ir atsevišķi pa graudiņiem. Tad tos miežus saberž, aiznes uz pirti. Uz pirts augšas ir uztaisīts tāds kā liels siets, kur tos miežus saber. Tad melno pirti kad kurina, tad tos dūmus laiž caur to sietu un tad tie mieži tur kalst. Ja grib to alu vairāk izteiktāku, ar miežu garšu, tad iekurina vairāk pirti, lai tie mieži apgrauzdējas, ir visādi knifi ar tiem miežiem. Tad tos kaltē apmēram dienu – divas atkarībā, kā grib, kāda tā recepte. Pēc tam, kad jau tos miežus samaļ, aplej ar vārošu ūdeni, tad ir daudz ūdens jānes un jāsilda. Tradicionāli to ūdeni vāra uz uguns dzīvās. Tad tos visus miežus samaltos salej tādā kā baļļā, saukts par slauktu, aplej ar vārošu ūdeni. Tad tai baļļai pa vidu tāds caurums un tur filtrs, ar salmiem apliek. Tad tur filtrējas tā saucamā misa, tas ir tas aplietais miežu ūdens, kā mēs smejamies – miežu tēja. To miežu tēju salej speciālos alus kubulos un atstāj uz rūgšanu – uz dienām arī varbūt divām. Pirms rūgšanas pievieno arī, kā kurš grib, var pievienot arī cukuru. Jāpievieno arī obligāti apiņi. Apiņus pievieno priekš rūgtuma un apiņi darbojas kā konservants, lai tas alus miezis kāptu. Un, ja ir karsta vasara, tad vajag vairāk apiņu likt, lai alus ilgāk saglabājas. Tad to visu atstāj nostāvēties un rūgt. Mēs parasti cukuru neliekam, bet, ja kāds grib stiprāku alu, tad parasti pieliek arī cukuru, lai tad tas alus ir stiprāks. Tad tas alus rūgst. Pēc dažām dienām ir alus kāšanas process. Alus tiek izliets pa mucām, kāsts un degustēts. Tur arī dažādi knifi, dažādas tradīcijas, kā tas viss process notiek – ar salmu krustiņu mešanu, lai tur labāk norūgst. Visādas tādas lietas. Pēc tam alu var dzert.    

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte