Kategorijas: Dagnija Bramane

Ir tā, ka droši vien atšķiras Jāņu svinēšanas, kāda notiek mūsdienās un kāda bija agrāk – kaut kad senākos laikos. Bet galvenās tās lietas paliek, ka tā ir alus darīšana. Tad, kad tētis arī mājās taisa alu un viss process, kad katrs palīdz, piedalās, atnes ūdeni. Tad arī, protams, sieru siešana. Man arī mamma un vecmamma sien sierus un arī es pati sienu, tad mums ir visādu veidu sieri – gan cietie, kaltētie, gan vārītie, gan piena sieri. Tad izmēģina visādas interesantas garšvielas. Tagad jau modē visādi sieri ar riekstiem, aprikozēm, nopērkamu veikalā kariju, ar visādām interesantām garšvielām, kas nebija agrāk.

Protams, tradicionāli arī ir ugunskurs, kad tiek sadedzināti pagājušā gada vainagi. Un vēl tradīcija, kas jauna klāt ir nākusi ir šašliku cepšana. Kā mēs visi jau smejamies, ka šašliks ir tradicionālais Jāņu ēdiens latviešiem, kas nebija agrāk, bet mūsdienās ir gandrīz visur.

Tad ir tādas kompānijas, kas mēģina Jāņus svinēt pa vecam, un tad viņi kur tos ugunskurus, taisa tos Saules vārtus, dzied tās dziesmas. Ievēro tās tradīcijas, kad Jāņu rītā plikam jāskrien pa tīrumu, lai tas tīrums un viss tur labi aug. Un tad ir tāda jautra tradīcija un draugi, kas to ievēro un pēc tam stāsta, kā kurš skrēja, ka meitenes pa priekšu un zēni pakaļ. Tādas visādas jautras izdarības. Agrāk tos ugunskurus laikam taisīja kalna galā, kārts augšā. Mūsdienās vairāk taisa lejā. Šobrīd vairāk cilvēki mēģina atgriezties pie vecajām tradīcijām, paaicināt kādu muzikantu, kas var saspēlēt, nevis tikai uzlikt tās dziesmas magnetafonā. Nu cilvēki mēģina atgriezties pie vecajām tradīcijām.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte