Kategorijas: Vecāki, Ģimene, Pēckara dzīvesstāsti, Boriss Judins

- Karš manus vecākus “samīdīja” kā asfalta rullis. Tēvs, brīnumainā kārtā izvairījies no nošaušanas, pievienojās Sarkanajai armijai, nokļuva ceturtajā triecienu armijā, kurā karoja līdz kara beigām. Apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni un medaļu Par drošsirdību. Cīņās par Latviju ieguva smagus ievainojumus un palika dienēt bruņotajā dzelzceļa apsardzē. Mamma Ļeņingradas blokādes laikā zaudēja pirmo vīru, bērnu, vecākus. Pēc evakuācijas aizgāja kā brīvprātīgā uz fronti, bija brīvā līguma telefoniste  tajā pašā ceturtajā armijā. Tur arī iepazinās ar manu tēvu. Tēvam pēc kara nebija, kur atgriezties ar uzvaru. Piecus simtus Suražskas rajona (tag. – Vitebskas apgabals, Baltkrievija) Ņizkije ciemata iedzīvotājus nodedzināja dzīvus, tostarp arī tēva ģimeni.

Daugavpilī mēs dzīvojām nelielā istabiņā mājas bēniņos Rīgas ielā, namā starp Alejas un Viestura ielu. Virs vecā gastronomijas veikala, kā toreiz runāja. Laiku pa laikam veikala pagalmā “izmeta” cukuru, miltus, putraimus. Deva noteiktu skaitu produktu vienās rokās. Sievietes prasīja bērniem, lai tie pastāv ar viņām rindā. Maksa bija stabila – 10 kapeikas. Par šo naudu varēja nopirkt pusporciju saldējuma.

No citām izklaidēm jānosauc “kariņš” graustos, patronas, noliktas uz dzelzceļa sliedēm, un tamlīdzīgi. Stacija bija tuvu, es bieži gāju skatīties uz maģisko dzīvnieku vārdā Lokomotīve. Tēvu bieži izsauca naktīs, tāpēc nagans uz naktsgaldiņa un lineāls istabas stūrī bija manas pirmās rotaļlietas.

Iemācījos lasīt četru gadu vecumā, tad man atvērās cita pasaule, brīnišķīga un maģiska. Grāmata kopš tā laika ir mana galvenā izklaide. Piecu gadu vecumā mani pierakstīja bibliotēkā. Marka Tvena Toma Sojera piedzīvojumi (Приключения Тома Сойера) un Nikolaja Gogoļa Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā (Вечера на хуторе близ Диканьки) bija manas mīļākās grāmatas.

Jāsaka, ka tolaik nabadzība bija liela. To pieņēma, ar to samierinājās, jo līdzīgi  dzīvoja liela daļa pilsētnieku.

Vasarā mani veda pie tantes uz lauku māju Sventes ezera tuvumā. Tas bija mēnesis prieka un vienotības ar dabu. Dārzs, ūdens, mežs un skaidras debesis. Varēja gulēt uz zāles un lūkoties mākoņos.

Kas attiecas uz bērnu spēlēm pagalmā, viss bija slikti, jo pagalma vidū bija milzīga samazgu bedre. Blakus bija siļķu noliktava, un smaka bija nāvējoša.

Kad man bija seši gadi, vecāki samainīja bēniņus uz dzīvojamo istabu 5. augusta ielā. Joprojām nezinu, kāpēc ielai ir šāds nosaukums. Istaba bija 24 kvadrātmetrus liela, mājā bija centrālā apkure un vannas istaba. Bet galvenais –  blakus bija Daugava. Upe tajā laikā bija tīra, varēja dzert ūdeni, nebaidoties saslimt, saindēties. Daugavā peldēja plosti, un varēja stundām ilgi skatīties uz noslēpumaino plostnieku dzīvi. Tīkliem ķēra grunduļus, ar lāpstām raka nēģus, un cienītāji upē skaloja zeltu, lieloties, ka vasaras laikā izdevās izskalot vairākus desmitus gramu.

Daugava un grāmatas piepildīja lielāko daļu mana brīvā laika. Taču tuvojās skola, un bērnība aizpeldēja kā papīra kuģītis.