Kategorijas: Dzīvesvieta un ikdiena, Levs Šļahters

Kāpēc Jūs nolēmāt pārcelties uz Grodņu?

Es Jums stāstīju, ka tas bija tajā laikā, kad sievietes strādāja pārtikas kombinātā par meistarēm maiņās. Mēs ar viņiem sadraudzējāmies. Tas bija apmēram pirms 30 gadiem. Viņi brauca prom, tad atkal atpakaļ.

Viņai vīrs bija žurnālists, bijušais partizāns, te bija karojis, bet viņa bija beigusi Maskavas alus darīšanas tehnikumu, es precīzi nezinu, ko tieši konkrēti. Un viņu pārcēla strādāt te uz Grodņas alus rūpnīcu. Tā mēs arī iepazināmies. Vīrs ar sievu. Pēc tam atbraucām uz Magadanu. Un tā mēs ar viņiem draudzējāmies līdz kādam 1978. vai 1979. gadam, draudzējāmies ar visām ģimenēm. Tajos 70. gados deva kooperatīvos dzīvokļus. Visiem nebija savu dzīvokļu. Kaut kur dzīvojām, bet dzīvokļa nebija. Tā bija daudziem.

Tad jau iznāk, ka tad, kad pēc kāzām pārcēlāties uz to mazo istabiņu, tā arī visu laiku tur nodzīvojāt?

Jā, sākumā mums iedeva 6 kvadrātmetrus, vēlāk jau 14 kvadrātmetrus, bet tad jau bija «hruščovka», tajā bija divas istabas. Bet kooperatīvā vajadzēja to dzīvokli atdot, kad brauca prom. Tos kooperatīva namus vajadzēja uzcelt. Tam bija vajadzīga nauda. Visi Padomju Savienības apgabali ziemeļniekiem deva kaut kādus procentus. Bet kāpēc? Tāpēc ka tajā laikā cilvēkiem bija maz naudas. Piemēram, ceļ māju ar 140 dzīvokļiem, savāca naudu 80 vai 100 dzīvokļiem, bet pārējiem 40 dzīvokļiem kur lai naudu ņem. Tāpēc arī deva atsevišķiem apgabaliem, piemēram, ziemeļos, Magadanā. Visiem gribējās dzīvot labāk. Man Kremenčuga gadījās. Mūsu paziņām Bruskiniem tika Žitomiras apgabals. Viņš bija stingrs vīrs. Mēs atbraucām pie viņiem un palikām. Viņš teica tā – Dodiet man vienošanos. Viņš savu trīsistabu kooperatīva dzīvokli atdeva, piemaksāja vēl un pārcēlās uz Grodņu. Tā viņam bija dzimtā pilsētā. Viņš stāstīja, zem kura koka savu Asju pirmo reizi noskūpstīja (smejas). Tā, lūk, viņi atbrauca. Bet mums teica, lai dodam visas ziņas par sevi, pilnvaru, viņš mums nokārtos apmaiņu. Lai dzīvoklis būtu kaut vai 10 minūšu gājienā vienam no otra. Viņi ir Gorkija ielā, bet mēs šeit.

Jā, tas tiešām ir tuvu. Un kā Jūs iedomājāties pārcelties? Cik gadu tad bija Jūsu dēlam?

Kam mums?

Dēlam.

Dēls jau mācījās Ļeņingradā institūtā.

Kā viņš uztvēra to, ka pārceļaties uz Baltkrieviju?

Kas tad viņam? Mēs viņu apģērbām, audzinājām, ēdinājām. Pirmos divus gadus viņam Ļeņingradā pat kopmītni nedeva. Viņš eksāmenus nokārtoja bez tiesībām uz kopmītni. Institūtu viņš pabeidza. Viņi man tādi jauni malači. Viņi apprecējās, bet dēls paņēma akadēmisko atvaļinājumu. Viņa nokārtoja eksāmenus, bet dēlu paņēma kā jauno speciālistu Metāla apstrādes rūpnīcā. Pēc gada viņai jau bija pagaidu pieraksts. Bet viņš pabeidza institūta pēc gada. Tajā laikā Ļeņingradā nebija viegli dabūt pierakstu. Tā viņi dzīvo Pēterburgā.

Kā sauc Jūsu dēlu?

Te viņš ir. To es vēl fotografēju.

Bet kā viņu sauc?

Viņu sauc par Sergeju.

Vai Jūs līdz tam bijāt kādreiz Grodņā?

Es Grodņā nebiju ne reizi bijis. Arī tēva dzimtenē neesmu bijis, pat tajā laikā, kad braucu uz Poliju. Bet kāpēc nolēmām pārcelties? Sieva dabūja pensiju. Ziemeļos sievietes pensiju saņem no 50 gadiem, bet es no 55 gadiem. Mums ir triju gadu starpība. Tos trīs gadus mēs kaut kā nodzīvojām, bet pēc tam, kad es dabūju pensiju, tad mēs pārcēlāmies. Domāju, ka mēs pareizi izdarījām.

Kāds bija pirmais iespaids par Grodņu, kad pārcēlāties?

Zināt, bija tā, ka pirmajā laikā es nemaz īsti nezināju, ko darīt un kur likties. Magadanā es visu zināju, mani pazina gandrīz puse Magadanas. Es eju, mani sveicina un aprunājas ar mani. Tajā laikā tur dzīvoja apmēram 120 tūkstošu cilvēku. Bet te eju, neviens mani nepazīst, es neko nezinu. Tikai Arkaša un Asja. Bija pat tā, ka sievietes viena pie otras skrēja pa divām vai trijām reizēm dienā. Telefona mums tad nebija, tad zvanīja no automāta un runāja. Reizēm atnāku, bet sievas nav. Kur aizgāja? Eju pie automāta, tas aizņemts. Nu pastaigāju. Pēc stundas eju atkal, bet viņas vēl runā. Par telefona sarunu vajadzēja maksāt tikai 2 kapeikas. Tā mēs te dzīvojām. Vispirms nomira viņa, bet pēc diviem gadiem arī viņš. Viņš bija slavens žurnālists. Viņš strādāja Tomskā, bija Ļihačovam labā roka politiskajos jautājumos. Starp citu, Grodņas muzejā ir viņa grāmata. Man to atņēma Murina, tā ir ar autogrāfu. Viņiem bija viens dēls. Viņš bija Tālo Austrumu un Sibīrijas laureāts klavierspēlē. Viņš ir beidzis divas konservatorijas – vienu Tālajos Austrumos, bet otru – Ļeņingradā. Tagad viņš ir pārcēlies uz Vāciju.

Kā Jūs pieradāt pie dzīves šeit? Vai nebija grūti?

Jūs zināt, grūti bija pirmajā gadā. Nezināju, ko darīt. Te bija remonts, mēs paši remontējām savu dzīvokli. Es visu pārkārtoju pēc sava prāta, konstruēja daudzas lietas. Redzat, šo priekštelpu es pats taisīju no tādām kastēm. Nē, tad jau es pirku mēbeles. Mēbeles tad bija grūti dabūt. Piemēram, lai virtuvē nopirktu mēbeles, es pusi Grodņas izbraukāju. Tikai tādā nelielā ciematiņā atradu. Pēc tam izlasīju avīzē, ka trūkst darbaspēka. Tur bija rakstīts, kurš nostrādās četrus mēnešus, tas dabūs klāt pie pensijas 10% piemaksu. Lūk! Man pensija bija 120 rubļu. Tos četrus mēnešus es varu kaut vai par sētnieku nostrādāt. Man jau 12 rubļu klāt, un mana pensija tad būs 132 rubļi. Tad mēs par to naudu labi dzīvojām, pat dēlam palīdzējām. Tā bija liela nauda tajā laikā.

Jums jau laikam ziemeļu pensija bija?

Tad bija viens koeficients pa visu Padomju Savienību. Maksimālā pensija bija 120 rubļu, bet te man 132 rubļi. Tāpēc arī aizgāju strādāt.

Par ko Jūs strādājāt?

Visur, kur es sākumā gāju, mani neņēma darbā. Gāju uz Nodarbinātības centru. No turienes mani aizsūtīja uz «Dinamo» šautuvi. Ja uz šautuvi, tad uz šautuvi. Kad saņēmu algu, tad brīnos. Pensija 120 rubļu, man bija paredzēta alga 80 rubļu. Prasīju, kur mana nauda. Viņi man saka – te ir tāds amats, ka drīkst saņemt tikai 50% pensiju. Tā iznāca. Tad es teicu, ka vairāk nestrādāšu. Man atrada darbu pie «Jaunības».

Pēc tam strādāju Tehnikas namā. Strādāju par sargu. Pēc tam jau man dažādus darbus uzticēja. Redzēja, ka esmu izglītots. Godīgs cilvēks. Par ko tik neesmu strādājis! Pat prokuratūrā. Tur strādāja brigāde, kāds saslima, tad mani sūtīja aizvietot. Tā arvien tālāk un tālāk. Tā es beidzu strādāt tikai pēc 13 gadiem. Beidzu televīzijā. Paskaties, sēdēju šajā zālē, laidu cilvēkus iekšā. Nostrādāju vienu diennakti, tad četras bija brīvas.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno