Kategorijas: Cilvēks un vara, Levs Šļahters

Mums bija kaimiņš, viņš tajā laikā nēsāja nozīmīti – GDA – «Gatavs darbam un aizsardzībai». Viņam bija 1. un 2. pakāpe, sporta nozīmīte. Un vēl viņš gribēja dabūt Vorošilova strēlnieka apliecību. Viņam vajadzēja trenēties šaut, tāpēc uz laiku iedeva šauteni. Gaisa šauteni, bet nebija mērķu. Tad viņš veikalā nopirka kaut kādus partijas biedru portretus, pa tiem šāva. Kaimiņš to redzēja, nosūdzēja un šo cilvēku nošāva.

Tas bija ļoti grūts laiks. Teikšu jums atklāti – ļoti sarežģīts un grūts laiks. Es arī saņēmu triecienus. Tas bija ļoti nepatīkami. Man tad bija 14 gadu, es gribēju iestāties arodskolā. Pie mums bija tāda dzelzceļnieku un arodu skola. Tādu skolu pie mums bija daudz. Tajā divus gadus mācījās un tad deva audzēkņiem kaut kādu profesiju. Jau 16 gadu vecumā bija iegūta kaut kāda profesija. Mēs dzīvojām nabadzīgi, bet tajā skolā ēdināja, apģērba, deva apavus. Bet man atteica. Pateica, ka man ir slikta redze. Bet tas bija cita iemesla dēļ. Tas man bija apvainojoši, tas mani tracināja. Tā 1952. gadā es dabūju pļauku sejā. Tajā gadā, ja Jūs zināt vēsturi, bija tāda Timošuka, kura atmaskoja Kremļa ārstus. Bija tāda slavena prāva. Viņa bija ārste.

Vai tā bija ārstu lieta? Jā?

Jā, jā. Tad atkal viss sākās, gandrīz kā 1936. gadā, tikai mazākos apmēros. Sāka interesēties, par ko katrs sēdējis un citas lietas. Taču tas nebija ilgi – gadu vai divus.

Nu, jā – 5. martā taču Staļins nomira.

Jā, tad to visu atcēla. Tad arī es iestājos partijā, un mēs abi pabeidzām tehnikumu. Un vēlāk strādājām rūpnīcā. Es strādāju par virpotāju, vēlāk par meistaru un tā uz augšu. Beidzu es kā vecākais tehnologs. Mums bija cehs, kurā ražoja degvielas (siltuma) aparatūru. Mēs tās galvenokārt gatavojām tvaikoņiem un kuģiem.

Jūs teicāt, ka 1952. gadā Jums nodarīja pāri. Par ko tas bija?

Ak, par ko? Es biju komjaunietis. Mani komjaunatnē uzņēma vēl Kara rūpnīcā. Un es biju komjaunatnes sekretāra vietnieks, vadīju sporta darbu. Tad arī iestājos partijas kandidātos. Mana sieva partijas apliecību saņēma agrāk, kamēr viņu atbrīvoja. Kad mēs apprecējāmies, tad viņu jau pēc mēneša atbrīvoja, jo viņa skaitījās tautas ienaidnieka meita (smejas). Lūk, tā arī dabūjām pa degunu (pļauku sejā). Viņa aizgāja strādāt uz Pārtikas kombinātu strādāt par meistaru bezalkoholisko dzērienu cehā. Un tad bija viens, par kuru mēs zinājām tajā laikā, kad viņš sēdēja, vai viņš ir kamerā vai nē.

Ka tas ir jāsaprot?

Nu tur bija tāda sistēma, ka kaut kā mēģināja šo un to nodot vai zīmīti uzrakstīt. Cilvēkiem bija tādi maisi, ka varēja redzēt tikai galvu, vairāk neko citu. Ja viens kaklauts bija redzams, tad tas nozīmēja, ka cilvēks ir kamerā, bet ja divi kaklauti, tad tas nozīmēja, ka drīz viņus vedīs un koridorā varēs viņus ieraudzīt. Sievas draudzējās savā starpā, jo visām bija viena nelaime. Viena no tām sievām, kad man bija 13 vai 14 gadu, strādāja par bērnudārza vadītāju. Viņa mani ņēma līdz, kad brauca uz vasarnīcu pat uz diviem mēnešiem. Es tur skaldīju malku, lai skolēniem var izvārīt mannas biezputru. Jā, es visu ko esmu darījis.

Kad arestēja tēvus, vai bija tā, ka bērnus atdeva bērnunamos?

Jā, es daudzus pazinu no tādām ģimenēm. Bija pat tā, ka arestēja gan tēvu, gan māti.

Vai radinieki viņus nepaņēma? Laikam baidījās?

Man bija tante. Manas mātes jaunākā māsa. Viņa bija pati jaunākā. Viņi bija septiņi cilvēki ģimenē. Kāds jau arī bija miris. Mani tur dažreiz palutināja. Kara laikā mēs satuvinājāmies, sākām draudzēties. Viņas vīru aizsūtīja kara laikā strādāt uz Kara rūpnīcu Kovrovā par meistaru. Viņa palika ar diviem bērniem. Tad es sāku iet pie viņiem, mani tur dažreiz paēdināja. Tad es vēl ar laivu cilvēkus cēlu pāri upei, kapeikas pelnīju. Bija tāds maziņš tēvocis, tikai vienu metru četrdesmit garš ar visu cepuri. Viņš man prasīja, lai atdodu viņam vienu rubli un divdesmit piecas kapeikas kastītei. Tad vēl esmu malku ķēris (zvejojis) upē. Bija tāda meža upe Vjatka, pa to laida plostus. Daļa no tiem izjuka, tad mēs šos plostus ņēmām malkai, sazāģējām un nesām pa mājām. Ziemā vedām malku ar ragaviņām.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno