Kategorijas: Ģimene, Levs Šļahters

Manas mātes uzvārds bija Kirovska, viņa bija no Vjatkas. Viņa strādāja par mašīnrakstītāju, tas bija saistīts ar telefoniem. Tā, lūk bija!

Kā sauca Jūsu māsu?

Māsu? Manu?

Man nav māsas. Man ir brālis. Viņu sauca Vladislavs. Viņš tagad jau ir miris. Viņš nomira 1982. gadā.

Vai viņš bija vecāks par Jums?

Jaunāks.

Jūs palikāt divatā ar mammu?

Jā.

Vai Jūsu māte bija krieviete?

Jā, māte bija krieviete. Tur bija ļoti interesanta vēsture. Mums vēl bija viens dēls. Vecāks par mani, tas bija tai sievietei. Manam tēvam pirmā sieva bija ebrejiete. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi izšķīrās, tas bija tēva noslēpums. Viņš par to ar mani nekad nerunāja. Viņi izšķīrās, un mani maziņu atstāja tēvam. Viņa ar citu vīrieti aizbrauca uz Somiju, viņu sauca – Henrihs. Vairāk neko es nezinu. Mani uzaudzināja tēva otrā sieva. Es zinu, kas mani dzemdēja, bet īstā māte man tomēr ir tā, kas mani audzināja. Viņa mani neatstāja arī tad, kad paliku bez tēva.

Vai Jūs nekad nejutāt atšķirību?

Nē, starpības nekādas nebija. Viņa mani nezin kāpēc mīlēja. Tēvs mani pat mazāk mīlēja. To es atceros no bērnības. Viņš jaunāko dēlu vairāk mīlēja un lutināja. Tāpēc, ka viņš vairāk bija līdzīgs ebrejam, bet es biju līdzīgs krievam, kaut gan es esmu tēva kopija.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno