Ļevs Šļahters: Diētiskā ēdināšana rūpnīcā
Kategorijas: Kara norise, Levs Šļahters
Kas tajā laikā no ēdieniem skaitījās delikatese? Kaut kas tāds īpašs?
Tajā laikā man bija kuņģa čūla, un tad es rakstīju iesniegumu. Rūpnīcā bija diētiskā ēdnīca. Vienu reizi trijos mēnešos mums deva tādu kā ceļazīmi-caurlaidi uz diētisko ēdnīcu. Uz turieni bija ilgi jāiet, kādas 20 līdz 25 minūtes, jo mums bija 630. cehs. Kopā taču tur strādāja 15 tūkstoši cilvēku! Vai vispār varat to iedomāties? Bet tur bija ļoti stingra disciplīna. Rūpnīca bija ļoti liela, kādas astoņas caurlaides. Tas gan bija atkarīgs no tā, kurā rajonā cilvēks dzīvoja. Atnāc un saki apmēram tā – caurlaide Nr. 8, kabīne Nr. 18. Jāsaka bija arī uzvārds. Nē, uzvārds nē, bija katram numurs. Kad pateica uzvārdu, tad paskatījās uz tevi un deva caurlaidi. Tas bija jārāda iestādes sargam. Uz caurlaides bija grifs (speciāls uzraksts), uz kuru cehu tu drīksti iet. Un vēl bija tāds taloniņš, uz kura bija uzrakstīts, vai cilvēks strādā dienā vai naktī.
Jā, izklausās ļoti stingri.
Kad aizgāja uz cehu, tad tur bija tāda kā tāfele, bet tajā šauras actiņas, uz kurām bija uzrakstīts tavs numurs. Un tu liec nevis uz kontroldēļa, kā parasti rūpnīcās, bet gan tajā actiņā. Kontroliere atnāk… No ceha tu nevarēji iziet, jo sardze bez caurlaides nekur nelaida. Es parasti uz ēdināšanu kavēju, tāpēc rakstīju ceha priekšniekam, lai ļauj man 15 minūtes atstrādāt tāpēc, ka man jāiet uz diētisko ēdnīcu. Pa rūpnīcu pat staigāja patruļas. Nedod, Dievs, ja kādu noķēra. Tas taču cehs un ražošana. Metāla skaidas izved, kaut kur atver durvis, bet kaut kur logu aizver. Var izsprukt ārā, bet blakus bija upe.
Fotogrāfijas
Audio ieraksts
Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno
