Kategorijas: Cilvēks un vara, Levs Šļahters

Pēkšņi vienā brīdī sāka izsekot ģeologus vai pazemināt viņus amatā – es visus sīkumus gan nezinu. Atveda viņus visus pie manis strādāt. Bija arī viens profesors, doktors laikam. Viņam bija grāmatas par ģeoloģiju, no tām mācījās. Viņš prasīja, lai viņam ļauj vairāk strādāt, viņš kaut ko rakstīja. Vienreiz viņš prasīja, lai es aizsūtu viņa meitai dažus rakstu. Viņš teica: «Tur nav nekā politiska, vari izlasīt. Tikai par ģeoloģiju». Es teicu, ka mani par to var iesēdināt, bet nekas, aizsūtīju. Un kad es atbraucu uz Maskavu, tad viņus visus atbrīvoja. Apģērba uzvalkos un aizveda. Viņi nebija pat gadu sēdējuši. Nu, protams, viņi nebija vadošā amatā. Tajās vietās, kur strādāja ar degvielas aparatūru, temperatūrai telpā vajadzēja būt 20 grādiem, viens grāds uz vienu vai otru pusi. Tā bija dienesta telpās. Un tur bija strādnieki. Kad biju Maskavā, es vienu no viņiem satiku. Es metro braucu uz augšu, bet viņš uz leju. Viņš man sauc: «O, Ļev! Vajadzētu satikties!». Labi, es biju ar mieru. Viņš man prasa, kāpēc esmu šurp atbraucis. Es atbildu: «Atvaļinājumā». Es braucu no atvaļinājuma. Viņš man jautā: «Vai esi bijis pie Ņikanoriča?», bet es atbildu: «Kāds man sakars ar Ņikanoriču, viņš taču ir Ģeoloģijas institūta rektors, bet kas esmu es?». Viņš esot par mani jautājis. Tā mēs aprunājāmies. Vēl pateicu, ka es esmu apmeties Habarovskas ielā, iedevu arī kaut kādu telefona numuru. Viņš visu to pierakstīja. Es aizeju mājās, bet tur priekšā jau sēž – nu, kā viņu sauc – kas kārto visu lietvedību.

Vai aspirants?

Nē, ne aspirants. Viņš kārtoja rektoram darba lietas. Viņš saka tā – Jūs gaida, tūlīt piebrauks mašīna. Kāda mašīna? Viņš man pārjautāja, kas es esmu. Tātad viss kārtībā – Ņikanoričs Jūs gaida. Viņš pieteica, lai es bez Jums nekur nebraucu. Tūlīt piebrauks mašīna. Es atbildu, ka tikko pārnācu, man nav laika. Tas bija 1979. gadā. Es viņam izstāstīju, ka esmu atvaļinājumā, bet man ir jātiek atpakaļ, bet nevaru dabūt biļetes. Jau 15 dienas esmu stāvējis rindā, bet nekā. Tad es tās biļetes dabūju ar Ņikanoriča starpniecību. Viņš pateica, lai eju nākamajā dienā uz tādu un tādu kasi, tad tur būs biļetes. Lūk, tādus dažus interesantus cilvēkus es satiku un pazinu. Man jau gan atmiņa sāk klibot, visu vairs neatceros. Pie mana tēva strādāja tāds Muhamedovs vai Muhabajevs, bet viņš bija profesors, krievu valodas mācību grāmatu autors. Ar viņiem bija interesanti parunāt, viņi bija izglītoti cilvēki.

Vai viņi bija atklāti cilvēki?

Pie manis strādāja tāds profesors Gardins. Viņš bija speciālists optikā. Viņš gan bija tāds parupjš. Tāds pavecs cilvēks, bet ar skaistu bārdiņu. Laikam Jurijs Georgijevičs. Viņš izlika detaļas un tad pārbaudīja, vai nav brāķis. Viņš vienmēr teica tā – Lūdzu, Jums secinājumi! Pēc Jūsu ieskatiem. J. Gardins.

Es atnāku no pirmās maiņas, bet viņš jau ir piecēlies, un es gribēju parunāt. Viņš saka – Nē, paldies! Vienreiz man arī teica, pasēdi, parunāsim. Tā es jau sēžu 10 gadus uz priekšu. Bija dažādi cilvēki, bet bija daudz rupjības. Bija tāds sporta meistars Isajevs, armijas bokseris vieglajā svarā. Jūs zināt, kas ir vieglais svars?

Jā, zinu.

Un bija arī tāds frēzētājs, kurš sēdēja par savu pilnvaru pārsniegšanu. Viņš kādreiz bija kapteinis-leitnants, tātad jūrnieks. Viņš neieredzēja kaut kādu tatāru un lika viņam enkuru berzēt līdz mirdzumam, kā arī citādi viņu pazemoja. Tad viņam par cilvēka pazemošanu piesprieda sodu, taču sliktās rakstura īpašības tā arī viņam palika. Bet vai Jūs zināt, kur sāka ražot pirmās lodīšu pildspalvas? Tas bija Magadanā.

Tās atveda amerikāņi, bet mēs pirmie sākām ražot. Mūsu vadība pat brauca uz Maskavu. Vai esat dzirdējusi, ka tās pildīja gandrīz uz katra stūra?

Jā, to es dzirdēju.

Lūk, tur strādāja arī tas Isajevs, gatavoja uzgaļus, kur tās lodītes ielikt. Pirms svētkiem vienmēr bija ģenerāltīrīšana. Tad tas frēzētājs sasmērēja divus darbagaldus. Viņš sauc Isajevu, lai tas tīra viņa galdu un visādi apsaukā. Bet Isajevs to nedarīja, bet deva pretī kā bokseris. Tad nu frēzētājs bija gar zemi.

Viņš jau bija atbrīvots, bet dzīvoja uz sieviešu rēķina. Tur bija diezgan daudz tādu Alfonso. Paši krāja naudu, bet sievietes viņus ģērba, apmazgāja, paēdināja. Viņš dzīvoja pie vienas tabeļvedes. Isajevs ar diviem sitieniem viņam uztaisīja tādus zilumus, ka tas divas nedēļas no zilumiem netika vaļā, kaut gan bokseris bija neliela auguma, tikai viņam līdz plecam.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno