Kategorijas: Dzīvesvieta un ikdiena, Levs Šļahters

Kas tajā laikā bija pats galvenais dzīvē? Kā Jūs domājat?

Kas bija pats galvenais?

Jā, kas bija galvenais dzīvē? Jums ir jau tik daudz gadu, kā Jūs to uztverat?

Jūs zināt – es tagad domāju, ka pats galvenais dzīvē ir ieklausīties cilvēkos un nenodarīt viņiem pāri. Ja kādu esi apvainojis, tad tomēr atrodi sevī tādu spēku un atvainojies, ja pats esi vainīgs. Es darbā biju stingrs. Tas bija tajā laikā, kad es strādāju OTK. Man rūpnīcā strādāja 20 sieviešu, tajā OTK. Un Jūs varat iedomāties. Tur taču bija gan savstarpēja aprunāšana, rīvēšanās, gan greizsirdība, pilnīgi viss. Tur bija sievietes, kuras man visu izstāstīja, pat cita par citu. Es pat zināju, kurai vajag abortu taisīt, kurai kaut kas jāslēpj no vīra. Viņas man uzticējās, nāca un teica: «Zināt, man ir tādi un tādi apstākļi». Bija arī skandāli. Piemēram, kādai sievietei bail no sava vīra, viņa nezina, ko darīt. Stāv tāda, strādā, bet viņai asinis tek. Es saku: «Nu, kas tas tāds! Marš, uz mājām!». Lūk, tā bija! Es sadzīvoju draudzīgi. Man pat kaut kur ir tāds izgriezums, no manas lūgšanas: «Citiem nenodari pāri, un pats nedusmojies. Mēs taču visi esam ciemiņi šajā pasaulē. Ja ir kāds skandāls – tad samierinies un pasmaidi. Tas ļaunums, kuru Tu esi radījis, vairākkārt atgriezīsies pie Tevis». Apmēram tāds bija tas teksts. Lūk, pēc šī likuma arī dzīvoju. Cenšos nevienu neapvainot.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno