Kategorijas: Dzīvesvieta un ikdiena, Levs Šļahters

Ak, kā mēs tur atpūtāmies! Nebija taču ne dārzu, ne vasarnīcu. Nebija vispār, ko stādīt. Kas bija? Bija tikai labs laiks, tad gājām pastaigāties uz jūru. Aizeju, bet, ja ir viesulis (vētra), tad sēžu mājās.

Kad sākās vasara, tad bija ogas, sēnes. Visi gājām lasīt. Katrs atrada kādu dienu, kad var pabūt dabā. Bija tikai darbs, nekā cita jau vispār nebija.

Vai tā ir taisnība, ka tur izgāja tundrā, salasīja sēnes un turpat tās arī sālīja mucās?

Nē, tā gluži nebija. Es to nezinu. Es tikai zinu to, ka biju komandējumā Čukotkā. Tur bija gan stacija, gan ciemats – Biļivino. Es braucu savās darīšanās, kas bija saistītas ar apkures aparatūru. Tur bija 54 dīzeļi, tie paši, kas ražoja elektroenerģiju. Viņi agrāk ražoja elektroenerģiju raktuvēs. Taču izrādījās, ka tas bija ļoti bagāts zelta ieguves rajons, tāpēc sāka celt atomelektrostaciju.

Bet atomelektrostacijai vajadzēja būt kādus 3 km tālāk no ciema. Kamēr cēla, ciemats izauga, strādāja gan atomelektrostacija, gan arī iepriekšējā. Īsāk, neko vairāk paplašināt nedrīkstēja. Paziņas mani pasauca sēnēs. Es toreiz Čukotkā biju pirmo reizi. Tur noteikums tāds – ņemam visurgājēju un braucam sēnēs. Bet ar lidmašīnām uz turieni veda kāpostus – uz Ziemeļu Ledus okeānu. Bija tādi pīti grozi, troses, apmēram maiss ar kartupeļiem un kāpostiem.

Un ar lupatu vai kādu šņori to visu sasēja. Un pārdeva tur. Nezinu, vai tas bija dārgi. Saka tā: «Nu, braucam sēnēs!». «Labi braucam! Bet vai jums te sēnes ir?». «Ir!». Labi, braucam. Aizbraucām ar visurgājēju. Mums bija 12 to lielo grozu. Un mēs divu ar pusi stundu laikā pielasījām tos 12 grozus ar apšubekām. Tikai cepurītes, kātiņš bija tāds maziņš. Bet kur to visu likt? Ko darīsim? Ar mani kopā bija vēl no Ukrainas, no Nikolajevas. Viņi teica, ka veikalos pārdos. Vēl bija tante Maša, kura strādāja laboratorijā, tad viņi tur tās sēnes kaltēja. Tās gan kļuva zilganas, bet kaltēja. Vēl sprieda, ka sēnes pārdosim un nopirksim šķidro gaļu un kālija permanganātu.

Vai tiešām – šķidro gaļu?

Jā, jā.

Ka tas jāsaprot?

Nu, redz, Jūs arī nezināt, kas tas ir (smejas). Šķidrā gaļa. To gatavoja vietējais pārtikas kombināts, tā bija sumbra gaļa.

Viss skaidrs (smejas).

Bet – lai nokļūst līdz tai ostai, tas bija grūti. Tā strādāja tikai vasarā, ziemā bija tikai tāds ziemas ceļš, to sauca par trasi. Magadanas ceļi. Kad upēs ūdens sasala, tad pa to taisīja ceļus.

Vai tos ceļus taisīja ar traktoriem?

Traktors tos pielaboja ik pa laikam. Tā Biļibino bija 400 km no upes ostas, no Kolimas. Vajadzēja uz svētkiem kādu vīnu sataisīt. Pirka to un kamēr ziemā veda, tas sasala. Degvīns (šņabis) sasala pēc 40 grādiem. To Jūs zināt?

Nē.

Nē? Tur bija tikai lāsteka. Veda to vīnu, bet tas sasala. Apakšā bija tādas tumšas duļķes, bet augšā kā vājš kālija permanganāts. To tā arī sauca par kālija permanganātu. Bet tās sēnes pirka par rubli kilogramā. Stingras sēnes. Taisnība gan – pusdienas Biļibino maksāja divus ar pusi rubļus. Tā bija tāda nauda. Par rubli varēja labi paēst gan Ļeņingradā, gan Maskavā, labas pusdienas. Bet te bija divas reizes dārgāk. Tajā ietilpa: divas karotes brūkleņu vai karote sēņu. Tā bija uzkoda. Pēc tam deva zupu, to lēja nerūsējošā bļodiņā. Bija arī gabals aļņa gaļas. Bija otrais ēdiens, tajā bija dažādas lietas. Zupas vārīja no tā, kas bija burkās – rasoļņiks, borščs, skābeņu zupa, kāpostu zupa. Kad es pirmo reizi atbraucu uz Kolimu, tad bija sausi kartupeļi, sīpoli, bietes, burkāni. Visu vārīja no sausa. Un trešajā ēdienā bija puslitra burka ar kompotu. Burkās lēja tāpēc, ka tās meta ārā, bet glāzes neviens negribēja pirkt. Ņem burku, izmazgā un lej tajā. Viss bija piemērots. Maize arī bija, viss normāli.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno