Kategorijas: Dzīvesvieta un ikdiena, Boriss Judins

- Daugavpilī jūs nodzīvojāt lielu daļu savas dzīves. Lūdzu, raksturojiet Daugavpili 1950., 1960., 1970. un 1980. gados. Vai, jūsuprāt, ir acīmredzamas izmaiņas pilsētas izskatā, noskaņā? Kā ir mainījušies daugavpilieši?

- Tādā īsā vēsturiskā perioda laikā cilvēki mainās reti. Visbiežāk mainās sociālo grupu vērtību sistēma. 1950. gados pamata noskaņa droši vien bija cilvēku eiforija. Ar to saistīta zināma atklātība un savstarpējās palīdzības nepieciešamība. 1960. gados bija lielāka informācijas brīvības sajūta, izpaudās radošās inteliģences centieni pateikt kaut ko savu. Daugavpilī šajā laikā veidojās jauna sociāla grupa ar savu vērtību sistēmu – atbraukušais darbaspēks sakarā ar ķīmisko šķiedru rūpnīcas būvēšanu. Tajā sociumā bija lielas sadzīves problēmas. 1970. gadi – laiks, kad bija neiespējami nopirkt daudzas lietas. Turklāt meli, kas auga kā sniega bumba. Taču šajā laikā bija mēģinājumi atjaunot teātri, darbojās brīnišķīgi mākslinieki un muzikanti, ballītes virtuvēs, un dzīve dalījās reālajā un virtuālajā. Savukārt 1980. gadi palika atmiņā kā pārmaiņu gaidīšanas laiks, neraugoties uz sadzīves pasliktināšanos.

Taču jāatzīst, ka cilvēki ir maz mainījušies. Labāk par Volandu no Bulgakova romāna Meistars un Margarita nevar pateikt:

Cilvēki kā cilvēki. Mīl naudu, bet tā tas bija vienmēr… Cilvēce mīl naudu, vienalga, no kā tā ir veidota – ādas, papīra, bronzas vai zelta. Nu, vieglprātīgi… bet nu… un žēlsirdība dažreiz klauvē viņu sirdīs… kopumā, atgādina iepriekšējos…