Kategorijas: Dagnija Bramane

Vai ir kaut kādas vākšanas un kaltēšanas likumsakarības? Jūs nosaucāt tos augus. Varbūt Jūs varat pastāstīt, vai tur svarīga ir mēnessfāze, kādi ir noteikumi, kā tos kaltē, kā uzglabā, kādi augu vākšanas vispārīgie noteikumi ir saglabājušies jūsu ģimenē no senākiem laikiem?

Katram augam ir atšķirīgi, bet ir kopējas iezīmes. Augu vajag vākt, viņam visvairāk to vajadzīgo vielu iekšā tad, kad augs ir ziedēšanas procesā. Vislabāk, ja tas ir jauns mēness. Nu nav jāskatās vairāk uz to mēnesi, bet lai tas augs būtu tieši ziedēšanas laikā. Un vislabākais auga vākšanas laiks diennaktī ir ap divpadsmitiem dienā – pusdienlaiks no vieniem līdz diviem līdz trijiem, tad augā ir visvairāk aktīvo vielu. Uz vakaru augu aktīvās vielas aiziet uz citām auga daļām un saknēm. Ļoti daudziem augiem vajag vākt tikai ziedus nevis pašu augu, jo visvairāk vērtīgo vielu ir ziedos. Bet ir arī tādi augi, kurus vajag vākt naktīs, kas ir aktīvi un ir nakts augi. Ir arī tādi augi, kas vācami rudenī, it sevišķi visas saknes, kas ir jārok, visas ir jārok rudenī. Tad no auga lapām un lakstiem visas vajadzīgās vielas ir auga saknēs. Rudenī visi augi savas vielas atdod saknēm, lai varētu nākošajā gadā tad augt un ziedēt. Tāpēc rudens ir piemērots laiks, lai raktu dažādas saknes. Tā kā augs ir vajadzīgajā laikā un ziedēšanas procesā, tas mēs tos savācam un sagriežam mazos gabaliņos, un kaltējam siltā vietā – vai nu maizes krāsnī vai kādā citā krāsnī, vai vienkārši virtuvē kaut kur, ne tiešos saules staros, tā lai tas pamazām izkalst. Agrāk augus žāvēja slotiņās, sēja pie griestiem caurvējā malkas šķūņos, klētīs utt. Tā var arī darīt, bet ir tāda doma, ka, ja augs ir sagriezts, viņš saglabājas vairāk vērtīgo vielu, jo tad tas neiztērē savas vielas cenzdamies pēc iespējas ilgāk būt zaļš un nesakalst. Kas vēl? Kā saprast, kad ir gatavs, izkaltējies? Tad, kad mēs ņemam kaut kādu auga cieto daļu – kātiņu vai stingrās daļas – mēģinām pārlauzt, ja tas lūzt, tad tas ir gatavs, ja liecas, tad jākaltē vēl. Tad tējas glabājam papīra kastītēs vai tādās paciņās, maisiņos, bet vajag ļaut, lai tā tēja elpo. Zāļu tēju derīguma termiņš ideālais ir līdz 3 gadiem, nu var līdz 5, bet vēlāk tad jau visas vajadzīgās vielas vairs nebūs, ja tā ilgāk glabāsies. Un arī svarīgi, kur mēs tēju glabājam. Parasti glabā virtuvēs un nevajag, lai būtu mitra vieta. Un arī svarīgi izkaltēt labi, citreiz var būt tā, ka kaut kādi kukaiņi var dzīvot, tāpēc tas viss ir jāmācās un jāeksperimentē. 

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte