Kategorijas: Dagnija Bramane

Jā, ir tā, ka man patīk paeksperimentēt un kaut ko jaunu izdomāt vai atklāt veco. Ir tā, ka es gatavoju tā saucamo ozolzīļu kafiju. Recepte ir pavisam vienkārša, to arī izstāstīja mana vecmamma. Salasām rudenī ozolzīles, iemērcam ūdenī uz 3 dienām, katru dienu nolejot ūdeni. Pēc tam iemērcam ozolzīles uz 3 dienām pienā vai saldajā krējumā – arī tāpat katru dienu nolejot un ielejot jaunu. Pēc tam mēs nomizojam zīles no tām čaulām un liekam grauzdēties cepeškrāsnī vai arī maizes krāsnī. Un tad, kad tās ir tādas brūnas, jau apgrauzdējušās, tad velkam ārā un pēc tam varam arī, kad atdzisušas, malt un gatavot to kafiju. Zīļu kafiju parasti vāra pienā, līdzīgi kā kakao, kad katliņā uzvāra pienu, tad pieber zīļu kafiju, tad drusciņ pavāra, lai tās zīles labāk ievelkas, un tad ar cukuru un pienu tas dzēriens ir gatavs.

Vēl ir variants, kad vienkārši mēs aplejam tā kā parasto kafiju – taisām ar ūdeni un arī atļaujam ievilkties. Un tad var dzert tā kā vienu pašu, pagaršot, kā tad garšo. Un tad vienu gadu bija tā, ka nebija zīļu. Ir tādi gadi, kad ozoliem nav zīļu, un tad es izdomāju, ka vajag pamēģināt taisīt kafiju no pieneņu saknēm. Senāk arī cilvēki taisīja padzērienus visādus gan cigoriņu, gan citus, un tad bija arī recepte no pieneņu saknēm. Rudenī vai pavasarī, pat tagad nepateikšu īsti, jāsalasa pieneņu saknes, arī jānomazgā, jānomizo, jāsagriež gabaliņos, jāizkaltē, jāapgrauzdē, arī tāpat samaļ un līdzīgi kā zīlēm arī tāpat dzer. Ja tā salīdzina, tad tā zīļu kafija ir daudz garšīgāka nekā tā pieneņu sakņu, bet pieneņu sakņu ir tāda interesanta garša, ko ar citiem produktiem nav īsti izdevies sagaršot. Tāda sīva un nedaudz rūgta, tāda interesanta. Tā ka var arī paeksperimentēt. Paši uztaisīt kaut ko tādu.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte