Kategorijas: Pirmās bērnības atmiņas, Alberts Ivaščenko

Mums nebija nekādas īpašas saimniecības, bet tēvs ļoti mīlēja dzīvniekus. It īpaši zirgus. Sibīrijā dzīvoja tādās saimniecībās, kuras veidoja no 2 līdz 3 mājām (būvēm) vienkopus. Vienā tādā saimniecībā saimniekam bija angļu šķirnes ķēve. Laba, skaista, un viņai piedzima kumeļš. Taču kumeļš bija vārgs un slimīgs, saimnieks no tā gribēja tikt vaļā. Tēvs to uzzināja un palūdza kumeļu sev. Saimnieks to viņam arī atdeva. Tēvs to atveda mājās, ievilka iekšā un iekārtoja to pie mums uz segas dzīvoklī. Mamma par to gan nebija apmierināta un rāja viņu. Taču pateicoties tēva rūpēm (tēvs to kumeļu kopa kā mazu bērnu), no slimā kumeļa izauga skaists, straujš sieviešu kārtas zirgs. Tēvs viņu nosauca par Bronzu. Viņa bija gan skaista, gan mierīga un pakļāvīga pēc rakstura. Kad tēvs ar viņu pastaigājās vai jāja seglos pa ciemu, tad visi priecājās par šo zirgu. Viņai pierē bija skaista zvaigzne. Tēvu visi slavēja, ka viņš no slimā kumeļa izaudzēja tādu skaistu zirgu. Taču prieki nebija ilgi. 1929. gadā pie mums organizēja kolhozu. Tēva zirgam bija uzlikts milzīgs nodoklis, to bija grūti nomaksāt. Tēvs bija spiests pārdot šo skaisto zirgu vietējam kolhozam. Ar to sāka jāt kolhoza priekšsēdētājs. Kad viņš jāja pa ciemu un arī gar mūsu māju, māte vienmēr raudāja par šo skaisto zirgu. Viņai bija žēl, ka tik ātri nācās šķirties no šīs skaistules.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Kseniya Adasik, Yanka Kupala State University of Grodno