Kategorijas: Vecāki, Alberts Ivaščenko

Tātad – 30. gados mēs no Sibīrijas pārcēlāmies uz Dienvidurāliem. Tā bija Kopeiskas pilsēta. Tā bija ogļraču pilsēta. Tā bija slavena pilsēta tajā laikā, kaut gan tagad to reti kurš vairs zina. Mūsu tēvs sāka strādāt šahtā Nr. 201. Viņš bija tur jau kā nostiprinātājs šahtas veidošanas sākumā. Viņš vienmēr centās strādāt labi. Bet runājot par Jūsu jautājumu, tēvs tiešām bija Pirmā pasaules kara dalībnieks. Viņš nonāca arī gūstā, un to laiku pavadīja Austrijā. Bet vēlāk ar krievu karavīru grupu izmuka no gūsta. Viņš par to gan nevienam neko nestāstīja, jo tas bija bīstami. Tajā laikā padomju vara uzskatīja, ka cara armija aizstāvēja nevis darbaļaudis un dzimteni, bet gan kapitālistus. Pret Pirmā pasaules kara dalībniekiem tāpēc izturējās diezgan slikti. Daži pat domāja, ka cara armijā dienēja tikai nelieši, tāpēc par to tēvs dažreiz runāja tikai ģimenē. Nu, ko viņš par to stāstīja? Krievu karavīri karoja ļoti labi, bija drošsirdīgi. Viņi skaitījās stiprāki par vāciešiem, arī uzvaru viņiem bija vairāk. Viņš stāstīja par Brusilova armiju, par ģenerāli Brusilovu. Viņš stāstīja par Brusilova slaveno izrāvienu 1916. gadā. Viņš izrādījās gudrāks par vācu ģenerāļiem. Ja viņu būtu atbalstījis Ļeņins, tad karš izvērstos pavisam citādāks. Viņa armija jau bija Baltijā. Tad arī Krievijai būtu citādāka vēsture.

Vai viņš kaut ko stāstīja par attiecībām starp karavīriem, starp virsniekiem un karavīriem?

Viņš stāstīja, ka bija labi, izglītoti, kulturāli un gudri virsnieki. Tagad daudzi mēģina izplatīt uzskatus, ka viņi bija slikti cilvēki. Virsnieki, kā to tagad var dzirdēt pa radio, pie mums ir dažādi. Bet tajā laikā virsnieki bija saprātīgi cilvēki, labi izturējās pret saviem karavīriem.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Kseniya Adasik, Yanka Kupala State University of Grodno