Kategorijas: Pirmās bērnības atmiņas, Alberts Ivaščenko

Vai Jūsu vecāki ir no Sibīrijas?

Nē, agrāk, cik nu es atceros, tēvs un māte dzīvoja kaut kur Urālos. Nē, jau kaut kur, bet māte dzīvoja Čeļabinskā, bet tēvs kaut kur Ufā. Jā, tā bija. Pēc tam viņi kaut kur iepazinās un tad pārcēlās uz Sibīriju. Tur arī mēs piedzimām. Lūk, tāpēc es esmu sibīrietis. Mūsu ciemats bija diezgan liels, apmēram divsimt piecdesmit saimniecību. Katra māja bija kā cietoksnis. Kāpēc? Tāpēc, ka tur visur apkārt bija meži. Ja saimniecība nebūtu ierobežota, tad var ienākt lācis vai vilks no meža, vai arī kāds ļauns cilvēks. Vienmēr visi norobežoja savas teritorijas. Tur bija kūts, māja, pirts, arī tualete. Tas viss tika norobežots. Apkārt bija tādas sienas no baļķiem ar asiem galiem, bet vārtus uz nakti vēra ciet. Mums pat ciemā gan no vienas puses, gan no otras puses bija vārti, tos uz nakti slēdza ciet. Mēs, tādi mazi puišeļi, bijām izdomājuši tos vārtus taisīt ciet. Gaidījām, kad brauks kāda mašīna, bet mēs tikai sēžam. Šoferis sauca: «Ei, puikas! Taisiet vārtus vaļā!». Tad mēs arī atvērām, bet mums par to iedeva piecus rubļus. Tā mēs savācām naudu un gājām uz veikalu pēc konfektēm.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Kseniya Adasik, Yanka Kupala State University of Grodno