Kategorijas: Latvija, Svētki un tradīcijas, Līga Seiksta-Deksne

Un atkal, ja runājam par padomju laiku, tad par Ziemassvētkiem runājot, es, teiksim, bērnībā neizjutu, ka šie svētki būtu aizliegti. Tie vienkārši nebija. Tie nebija tādā izpratnē, kādā mēs to saprotam šobrīd. Ja varbūt katoliskajā Latgalē, kur šo baznīcu ir daudz, kur cilvēki daudz vairāk vismaz ārēji izrāda šo savu reliģisko piederību, tad Vidzemes pusē tas nebija tik uzkrītoši. Valstī oficiāli svinēja Jauno gadu, skolā bija Eglītes arī, darba kolektīvos bija šīs eglītes, kuras saistījās ar Jaunā gada atnākšanu. Bija ļoti daudz atkal šo pasākumu, kuru centrā bija Salatētis, Sniegbaltīte, dāvanu dalīšana, pantiņu un dziesmiņu skaitīšana pie eglītes.

Ziemassvētki netika īpaši izcelti, taču bērniem bija liels prieks un ļoti daudzās mājās tā notika, ka eglīti uz māju atnesa tajā 24. vakarā. Bērniem jau gribējās varbūt pat 1. decembrī vai tad, kad uzkrīt pirmais sniedziņš -  nu ātrāk, ātrāk to Jauno gadu. Bet tas 24. decembris ļoti daudz kur tas netika uzsvērts, ka tas kaut kā saistītos ar Ziemassvētkiem, saulgriežiem vai ar šo Jēzus bērniņu, bet 24. gandrīz visās mājās atnesa eglīti. Un tad to varēja pušķot un tad jau visu šo nedēļu gaidīt Jauno gadu.

Otra tāda lieta, tā kā nebija salūtu, toties bija ļoti plaši izplatīta tāda parādība kā medības un medību kolektīvi. Gandrīz katram trešajam lauku vīrietim mājās bija kāds šaujamais. Un tad divpadsmitos, tas tā tika vismaz saukts, ka mednieki iet nošaut veco gadu. Tad stāvējām pagalmā un tēvs izšāva no bises un skatījāmies, kur tad kurš vēl izšaus. Tika meklētas šīs raķešu patronas un kurš nu kaut ko skaistāku un interesantāku ir atradis, jo salūtu kā tādu faktiski nebija. Bet būkšķēšana uz Jauno gadu bija pamatīga.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte