Kategorijas: Kolekcija un pētniecība, Latvija, Pirmās bērnības atmiņas, Ģimene, Svētki un tradīcijas, Dzīvesvieta un ikdiena, Līga Seiksta-Deksne

Neapšaubāmi. Gandrīz katrā mājā tika appušķotas ārdurvis. Nu, ja pat Jānim vārti nepušķoti, tad bija liels kauns. Par to aplīgoja tieši tāpat kā par neravētu dārzu, neappļautu ceļmalu un tamlīdzīgām lietām. Iekšpusē parasti salika stūros bērzu meijas, bet kaut kā īpaši daudz ar to neaizrāvās. Daži gan teica, ka Jāņu visus greznojumus, visas tās Jāņu zāles, kas tiek sanestas istabā, pēc tam ir labi izmantot pirtsslotās. Un vispār runājot par tādām greznumam, skaistumam izmantojamām dekorācijām visos šajos gadskārtu svētkos, kaut gan tie gadskārtu svētki tas tā netika uzsvērts, visi šie rotājumi – tiem bija kaut kāds racionāls pamats. Kur to izmanto pēc tam? Tātad nocērt jaunos bērziņus kaut kādā biežņā, saliek tos istabas stūros, pēc tam zariņus nogriež pirtsslotās, pašus žuburiņus sasprauž pie zirņiem. Nu tas izskatījās tā.

90. gados visas šīs tradīcijas, tad, kad Jāņus atļāva svinēt oficiāli, tā bija oficiāla brīvdiena, tomēr viss tas azarts, pacēlums nedaudz pat apsīka. Šo svētku fīlinga uzturēšana vairāk bija kolhoza pašdarbnieku kultūras nama rokās. Ciema iedzīvotāji nu kaut kā it kā tiecās uz šīm vietām, tā bija tā vieta, kur būt kopā, ne tik daudz varbūt pat mājās individuāli. Jā, svētki tika svinēti valsts līmenī, taču saistībā arī ar ekonomiskajām krīzēm līdz šiem 90. gadiem daudzus pasākumus ne tikai morāli, bet arī finansiāli atbalstīja kolhozi. Tad, kad tas palika pašu cilvēku ziņā, attiecīgi svētku svinēšana skāra arī viņu personīgos maciņus, lielā mērā viss šis krāšņums pazuda uz tā rēķina. Protams, kaimiņi salasījās pie tuvākā Jāņa, apstaigāja kaimiņu Jāņus, notika šī līgošana, bet pazuda šī lielā masveidība, kad tie ir visa ciema svētki. Tas vairāk tā sadalījās pa tādām var teikt ciema sādžiņām.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte