Kategorijas: Kolekcija un pētniecība, Latvija, Ģimene, Svētki un tradīcijas, Līga Seiksta-Deksne

Nu šo repertuāru noteica daudz un dažādi aspekti. Ja tās bija radu saiešanas, kaimiņu saiešanas, tad šis repertuārs bija lielā mērā latviešu tautasdziesmas. Nu neaizmirsīsim, ka padomju periodā bija ļoti attīstīta koru kultūra. Gandrīz katrs trešais cilvēks dziedāja kādā korī, ansamblī, arī skolā bija ieguvis ļoti labu muzikālo izglītību. Un arī šis koru repertuārs bija populārs. Šajā laikā bija populāras ne vien oficiālās šīs kora dziesmas, bet bija ļoti daudz teksta parafrāžu, kad teksts tika parodēts, pilnībā mainīts zem kādas populāras varbūt estrādes dziesmas melodijas, ar atskaņām māja, kāja tika ielikts teksts par kaimiņu priekšnieku, valdību – viss, kas nu cilvēkiem ikdienā bija aktuāli.

Tajā pašā laikā bija arī ļoti daudz krievu dziesmu, jo padomju laikā, tieši tāpat kā tagad, pastāvēja šī darbaspēka migrācija, ik pa laikam ciemā parādījās, teiksim, kāda celtnieku brigāde no kādas Ukrainas vai kādas citas draudzīgās padomju republikas. Bija šie krievu tautības pārstāvji, kuri dziedāja častuškas, spēlēja akordeonus, bajānus. Tajā pašā laikā latvieši apguva ļoti daudz dziesmu no kinofilmām. Principā šī tautu draudzība lielā mērā notika uz kinofilmu iespaida rēķina. Tur nāca Izaka Dunajevska dziesmas, tās pašas Zacepina dziesmas no populārām krievu komēdijām.

Kas attiecas uz koru kultūras iespaidu, varbūt tagad mēs teiksim, ka Eiropā tā to nejūtam, bet katrā obligātajā Dziesmu svētku repertuārā bija ne tikai latviešu tautasdziesmas, bet arī ukraiņu, azerbaidžāņu, kazahu un Dievs zina, kādas vēl. Un varbūt šīs tautasdziesmas bija tas, kas palīdzēja cilvēkiem saprasties.

Pie visa tā, ja no krievvalodīgo puses varbūt nāca šis akordeons, bajāns, tad jauniešiem, man liekas, visos laikos un visās paaudzēs ģitāra ir bijis tāds stila instruments. Vairā vai mazāk katrs otrais sevi cienošs puisis trīs akordus uz šī instrumenta bija iemācījies un turēja to mājās pie sienas kā dekorāciju.

Spēlētprasmi – nu es negribētu teikt, ka to ieguva pašmācības ceļā. Pirmkārt, vispārizglītojošajās skolās bija diezgan augstā līmenī šī muzikālā izglītība. Otrkārt, arī profesionālās ievirzes muzikālā izglītība bija principā pieejama pilsētās visiem, nu ja laukos mazāk, tad varbūt tādēļ, ka dažam pietrūka uzņēmības izbraukāt uz šo mūzikas skolu, bet ļoti daudzi jaunieši bija vismaz pāris gadus kādu instrumentu tur mācījušies. Tātad arī pazina notis, tātad arī bija nedaudz piestrādāts pie balss, pie intonācijas, pie mūzikas uztveres kopumā. Un ļoti bieži lielākos saietos – pēc kādām talkām vai radu jubilejās – pie viena galda atradās cilvēki, kas brīvajā laikā dzied korī, tā ka var salasīt visu kora balsu sastāvu un tad ļoti bieži tika pārdziedāts viss ejošais koru repertuārs. Tas nebūt nebija vienkāršs.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte