Kategorijas: Latvija, Svētki un tradīcijas, Līga Seiksta-Deksne

Šobrīd šīs tradīcijas var teikt lēnām iet zudumā. Taču es dzīvoju Gulbenes novada Litenes pagastā, tā it kā ir Latgales pierobeža, taču jau ar diezgan izteiktām Vidzemes tradīcijām. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka kapsētas ir ierīkotas pa pagastiem un tās netiek dalītas reliģiskās konfesijās. Tātad vienā kapsētā tiek apglabāti viena pagasta iedzīvotāji, lai kādai konfesijai viņi nepiederētu, lai kas viņi nebūtu. Viņi visi ir apglabāti vienā kapsētā. Šie kapusvētki patiesībā ir ne tikai mirušo pieminēšana, tas ir īstenībā tāds saiets dzīvajiem, kur ir daudz sīku nianšu, kuras varbūt tiešajā saskarē un cilvēku sarunās netiek afišētas, bet kam ir ļoti liela nozīme.

Nu, piemēram, jo īpaši 70.–80. gados, kad dažādas iespējas izrotāt savu tuvinieku piemiņas vietas bija ļoti nosacītas, cilvēki tomēr centās kā piemājas puķu dobi to īpaši izcelt, parādīt labāko, aiznest skaistākos ziedus, tos interesantāk izkārtot. Un ciema tantiņas, kurām patīk parunāties un aprunāt vienu otru parasti, iepriekšējā dienā pirms kapusvētkiem tur bija kā pielīmētas un izstaigāja visus kapus, lai uzzinātu, kas nu kuram mājās aug un no kā nu varēs dabūt un sarunāt nākošajam gadam arī savam dārzam kādu stādiņu. Paši kapusvētki kā parasti bija pie autostāvvietas tāds neliels varētu teikt garīgās mūzikas koncerts ar pavisam nelielu uzrunu visiem klātesošajiem, taču mašīnu stāvlaukumā jau parasti notika tāda gandrīz vai varētu teikt paliela svinēšana. Tur stāvēja autoveikali, bufetes, vīri satikās, pārrunāja ikdienas darbus, sadzīves lietas, ģimenes lietas. Protams, pie tā visa bija diezgan pamatīga alkohola lietošana un vienu otru reizi, kad labāks laiks, gandrīz pie tiem autoveikaliem sākās tādi spontāni baļļuki – ar dančiem un dziedāšanu. Bet šo sarunu tematika – pārsvarā tās bija tādas ļoti skaistas atmiņas, kad satiekas dzīvie un atceras – nu jā, tas arī ir nomiris, tas arī ir aizgājis, bet kā mēs tur toreiz to un toreiz šito darījām, un kā mēs pirmās mašīnas atdzinām, un kā mēs tur arām lauku. Tas bija tāds pasākums, kas vienoja visus ciema iedzīvotājus. Un varbūt daudzi tālāki kaimiņi, kuriem ikdienā darba dēļ satikties nevajag, šie kapusvētki bija gandrīz vienīgie svētki gadā, kur satiekas visi ciema iedzīvotāji, jo katram ciemā dzīvojošajam tomēr tais kapos kāds tuvinieks, tuvāks vai tālāks, bija apglabāts.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte