Kategorijas: Liga Seikste-Deksne, Kolekcija un pētniecība, Latvija, Pirmās bērnības atmiņas, Ģimene, Līga Seiksta-Deksne

Man jau bērnībā manai vecāku mājai bija māju vārds „Liepas”, līdz ar to liepas kādas 4 milzīgas ap māju auga. No krāšņumaugiem, protams, tie bija ceriņi, jasmīni. No puķēm  sniegpulkstenītes, kuras auga savvaļā, peonijas – baltas, rozā un tumši sarkanas, rudenī miķelītes. Tās bija laikam tās tradicionālākās puķes, kuras bija pie katras mājas. Neapšaubāmi kā krāšņumaugs uz diezgan skaisti nopļauta pagalma kaut kur bija iestādīts milzīgs rabarbers, kaut kur bija milzīgs topinambūru krūms, kuri arī parasti tika aizstādīti priekšā kādam malkas šķūnītim vai kādai citai ne tik estētiskai vietai. Korintes, pīlādži – bet principā jau šie kokaugi ir ar tādu racionālu pielietojumu, tātad vairāk kā augļu koki – vai nu tie ir ogu krūmi, vai nu tās ir ābeles.

Lai gan manā bērnībā man krusttēvs bija no tiem onkuļiem, kas savu starta kapitālu nopelnīja, vedot tulpes pārdot uz Ļeņingradu, līdz ar to arī audzēja tulpju sīpolus. Atbraucis ciemos, atveda mammai pa sīpoliņam, bet nu tulpe skaitījās nu tāda ļoti šika puķe, ar ko var kaimiņiem palielīties, tāpēc ka tās izvēles šķirņu dažādās nebija. Ļoti retos dārzos bija lilijas, kuras dažādi raka ārā, jo tās toreiz bija ļoti salīgas un nebija tādu šķirņu kā tagad. Tas bija ļoti reti. Tad, kad man bija kādi gadi 15, tad arī kā liels deficīts parādījās dālijas, bet šīs dālijas jau tad bija ļoti dažādās krāsās, ļoti dažādu ziedu formu. Tās salīdzinoši labi uzglabājās. Ar dažām citām aizrautīgām kaimiņienēm es zinu, ka mana mamma mainīja dāliju stādus. Viņas viena otrai nesa tādās milzīgās kartupeļu kastēs. Ar dālijām tika stādītas gandrīz vai tādas alejas gar iebraucamo ceļu un tie cilvēki, kas ar dālijām ņēmās, to tiešām bija ļoti daudz. Es pat zinu kaimiņus, kuri teica, ka tas nav nekāds krāšņumaugs, tas ir skābbarības augs. Zinu, ka kaimiņos rudenī pēc salnām dālijas tika nopļautas un saskābētas lielās mucās lopiem.

Un mājā iekšā kas auga?

Mājā iekšā gandrīz neiztrūkstoši katrā – mājas svētība. Ļoti daudzās mājās dienvidu pusē audzēja fuksijas uz logiem. Aloja, kalanhoje – tas vairāk veselībai. Tajā pašā laikā teikt, ka istabas puķu būtu ļoti daudz, nu tas bija ļoti retās mājās un arī vairāk ciemata centros, kur bija lielie logi, jo daudzas, kā saka, no centra tālāk esošās vecās lauku mājas, tās gluži vienkārši ir ar salīdzinoši maziem lodziņiem. Uz ziemu tiek ielikti dubultie stikli, un vienkārši tas logs jau tā knapi veic savu telpas apgaismošanas funkciju. Neviena istabas puķe lāga uz tā loga negrib augt. Tā ka tomēr ar istabas augiem teikt, ka ļoti aizrāvās – vairāk tās bija alojas, kalanhojes, varbūt vēl veselības sīpols – tātad tie augi, kas tiek izmantoti vai nu brūču apstrādei, vai nu pārtikā, vai kā medicīnas līdzeklis.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte