Kategorijas: Skola, Sadzīve, Līga Seiksta-Deksne

            Bieži vien mēs agrākos laikus sakārtojam ar atpakaļejošu datumu, bet ir arī tā laika tādi liecinieki kā atmiņu klades. Vai Jums tādas ir bijušas skolas laikā un ko Jūs par to varat pateikt?

Nu jā, pamatskolas laikā atmiņu klades bija populāra lieta. Katrs iekārtoja kladīti, kuru deva draugiem, lai viņi tur ierakstītu novēlējumus, paspīdētu ar savu prasmi šo pantiņu noformēt skaistā  rokrakstā, pievienot tam zīmējumu vai kādu skaistu atklātnīti par atmiņu no sevis. Es domāju, ka šobrīd draugiem.lv fotogrāfiju galerijas diez vai to pārspēs, vismaz individuālā stila ziņā.

Taču skatoties vēl uz atpakaļ aizgājušajiem datumiem, piemēram, manai mammai šādas atmiņu klades nu ir diezgan krietna kaudzīte, jo kādreiz meitenes ir ne tikai rakstījušas dzejoļus viena otrai par atmiņu, ne tikai zīmējušas zīmējumus, bet arī rakstījušas šos galda dziesmu tekstus, dažādu dzeju. Un tās klades pat ir ceļojušas no vienas meitenes pie otras, kas atkal pārraksta sev par atmiņu.

Teiksim 80. gados šādās ceļojošajās dziesmu kladēs jau parādās izgriezumi no avīzēm, jo, kā zināms, arī avīzes publicēja mikrofona aptaujas dziesmas ar visām notīm, ar visiem akordiem. Un arī tas viss šajās atmiņu kladēs parādās. Dažās kladēs paralēli dziesmām, paralēli novēlējumiem ir pievienotas arī dažādu radinieku, draugu apsveikuma kartiņas dažādos svētkos, interesanti noformētas vēstules. Arī puišu vēstules no armijas, piemēram, kādas skaistas aploksnes, kuras šobrīd paliek arvien nepopulārākas, jo mēs vienkārši vairs nerakstām vēstules ar roku un nesūtām šīs apsveikuma kartiņas. Tā ka es domāju, ka šobrīd tas tiešām paliek vēsturē, tajā pašā laikā es nezinu, vai šādus 20. gs. folkloras materiālus kāds cilvēks ar labu prātu būs gatavs atdot muzejam, kaut vai tāpēc vien, ka tas ir ļoti personīgi. Tātad piemiņas lietas parasti tiek glabātas ar tādu pašu saudzību kā, pieņemsim, dzimtas rotas lietas.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte