Kategorijas: Kolekcija un pētniecība, Latvija, Pirmās bērnības atmiņas, Līga Seiksta-Deksne

Te ir jārunā par to, kas ir dzīvesziņa? Dzīvesziņa ir zināmā mērā cilvēka pašvērtējuma skala, kas veidojas dzīves laikā. Tātad tā veidojas saskarē ar šīm iepriekšējām paaudzēm un ar viņu darbu. Lai kā mums negribētos to atzīt, mūsu dzīves lielāko daļu tomēr sastāda darbs. Ja runā par maniem pusaudža gadiem, jaunību, tad varbūt tas bija, manuprāt, ļoti labi, ka šajā kolhozu laikā pat bērni, arī jaunieši tika ļoti ātri iesaistīti tajā kolhoznieku darba dzīvē.

Vasarās tās bija ne tikai „Lotosa” vienības, tā bija iespēja, protams, atbildīgākajiem, kuriem pieaugušie uzticējās, teiksim puiši strādāja uz kombainiem par kombainiera palīgu. Ļoti daudzi strādāja fermās par ganiem. Tiem, kas tiešām spēja izturēt un attaisnot šo atbildību, tika uzticēts slaukt govis – pēc tāda paša darba režīma, kā to darīja pieaugušie, un par tādu pašu, nebūt mazāko, samaksu. Protams, ka tajos 12 un 14 gados tas ārkārtīgi cēla pašapziņu. No vienas puses, ka ar tevi runā kā ar līdzvērtīgu, ka tev uzticas, ka tu nopelni tikpat lielu algu. No otras puses, tas, ka jaunieši ļoti agri iemācījās novērtēt to pieaugušo darbu, šo slodzi, principā saprast jebkuras lietas taustāmo vērtību.

Varbūt arī teiksim slinkākā daļa, kuri šos smagos lauku darbus darīt, varēja sevi parādīt, vācot ārstniecības augus. Arī šis darbs tika atzīmēts. Par to varēja nopelnīt naudiņu. Parasti arī aptieku darbinieki pasniedza kādas pateicības un atzinīgi šo darbu novērtēja. Bet no otras puses, tās ir tās pašas mūsu vecmāmiņu zināšanas, jo, lai savāktu ārstniecības augus un tos kvalitatīvi izžāvētu, un to prata pat mazāko klašu skolēni, tur tomēr šo zināšanu bagāža ir vajadzīga diezgan liela. Tā tika iegūta praktiskas pieredzes ceļā. Kam palīdzēja mamma, kam vecāmāte, kam vecvecāmāte, bet šis darbs notika katru vasaru nemitīgi. Praktiski 15 gadu vecumā, beidzot pamatskolu, nu teiksim tā – neviens lauku bērns nejutās, ka viņš šai dzīvei ir pilnīgi nesagatavots un, pat neiegūstot vidējo izglītību, nu ka viņš nekam neder. Varbūt šī pašapziņa un pašvērtība fiziskā līmenī tika ļoti dziļi ielikta.   

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte