Kategorijas: Ģimene, Jevgēnija Begecka

Kādu apģērbu valkāja pirms kara?

Ak, Dievs! Kādi nu tur kostīmi un apģērbs? Bērni, kādi kostīmi tur varēja būt? Viss bija savs. Kas bija noausts, pašūts, uzadīts, to arī valkāja. Kleitas bija uzadītas no plāniem linu diegiem. Lūk, tāds bija apģērbs: austs un adīts.

Vai paši arī vērpāt?

Protams, kā tad citādi?! Man nebija mātes. Pamātes māsas iemācīja. Viņas bija rokdarbnieces. Viņas bija piecas, bet mana pamāte – sestā. Viņa nemācēja ne vērpt, ne aust. Viņa vairāk bija saistīta ar vīriešu darbiem. Pamātes māsas man iemācīja gan vērpt, gan aust, gan šūt, gan izšūt, gan vārīt, gan cept – visu ko uz pasaules. Tagad vairs neviens no radiniekiem nav dzīvs. Agrāk, ja bija kāzas vai kādu pavadīja armijā, tad mūs abus ar brāli noteikti aicināja.

Kā taisīja vadmalu?

Vispirms nocirpa aitas, pēc tam vilnu plūkāja un ķemmēja, tad vērpa un no diegiem auda. Kas auda, kas adīja. Es protu gan lakatus adīt, gan šallītes, gan jakas – visu protu. Kad rudzus novācām, tad jau arī lini bija nogatavojušies. Lini zied, bet pēc tam paliek galviņas ar sēklām. Kad galviņas bija dzeltenas, tad bija laiks tās novākt. Savāca, paklapēja. Pakaltēja un atkal paklapēja. Iznāca tādi prjaņiki. Ja sēklu bija daudz, tad tīrīja. Pēc tam linus klāja žāvēt. Kādu laiciņu tā vajadzēja atstāt uz kuļamklona, kamēr atdalījās šķiedras. Tad vajadzēja berzēt, tīrīt, pakasīt ar tādām dzelzs sukām. Tad jau varēja vērpt un aust.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr.candid.hist., Natāļja Ivačenko, Ksenija Adasika, Jankas Kupalas Grodņas Valsts Universitātē