Kategorijas: Sadzīve, Jevgēnija Begecka

Kāda bija dzīve kara nometnēs?

Kad vācieši atnāca, tad mūs ar brāli izveda. Sākumā bijām Igaunijā, bet vēlāk Vācijā. Es biju Hamburgā, bet brālis Osvencimā. Kad Osvencimu atbrīvoja, brālis vēl bija frontē. Es Vācijā biju visilgāk, mūs atbrīvoja amerikāņi.

Kādi darbi bija nometnēs?

Mūs dzenāja visapkārt. Gājām pa purvu gumijas zābakos. Tagad tranšejas rok mašīnas, bet tajā laikā visu darīja ar rokām. Mēs bieži tikāmies ar ieslodzītajiem no Dienvidslāvijas. Sevišķi laikā, kad raka lielo kanālu. Dienvidslāvi mums pat ēdienu nesa. Dienvidslāvija baroja savus ieslodzītos, bet Staļins mūs nebaroja. Daudz mūsējo nomira. Maizi mums nesa sērkociņu kastītes lielumā. Tik mazs gabaliņš. Kad paši paēda, tad vāca mums burciņā. Bija konvojs, kas to atļāva, bet bija, kas izgāza zemē un vēl ar kājām sabradāja. Kā kurš. Arī vācieši bija dažādi cilvēki. Mūsu nometnes priekšnieks bija ļoti labs cilvēks. Kad mūs atbrīvoja, tad visu priekšniecību arestēja, bet, kad mēs pārnācām no kara, tad mūs izsauca uz Novogrudku, uz rajonu, uz Drošības komiteju, kur mūs nopratināja. Mūs divi pratināja, viens jautāja, otrs zīmēja portretu.

Vai nometnē bija tikai sievietes?

Bija arī vīrieši. Tikai atsevišķās barakās. Ar mani kopā nometnē bija Aļoša Kripecs. Viņš strādāja tur, kur atradās lidmašīnas. Visu laiku vienā vietā. Bet mūs dzenāja apkārt. Mēs abi bijām vienā nometnē, arī mājās pārnācām kopā.

Kādas bija ieslodzīto savstarpējās attiecības?

Mēs vienā telpā bijām astoņpadsmit cilvēki. Mēs, meitenes, bijām draudzīgākas. Citās telpās bija visādi. Tikai pie mums, kad bombardēja, vienu meiteni nogalināja. Mēs tikai roku atradām. Bet man te trāpīja (rāda) … ar šķembu. Viena šķemba vēl tagad ir te – pie auss.

Kādi apstākļi bija barakās?

Bija tādas nāras, trīsstāvīgas koka gultas. Barakas bija no koka. Tās nojauca un veda atkal uz citu vietu. Pie vāciešiem tā bija. Uzreiz mūs nelaida mājās. Mūs atbrīvoja 11. aprīlī, bet mājās mēs tikām tikai rudenī.

Kāds apģērbs bija nometnē?

Apģērbu iedeva. Bija vīriešu kara šņorzābaki un gumijas zābaki. Purvā nevarēja stāvēt šņorzābakos. Ja bija jāstrādā sausā vietā, tad ģērba puszābakus, bet, ja bija jārok kanāls, tad vilka zābakus.

Vai Igaunijā arī tā strādāja?

Igaunijā bija šahta. Tur ieguva degakmeni. No tā gatavoja eļļu, ar ko smērēja mašīnas un to detaļas. Ja bija tumšais slānis, tad to lietoja eļļai, bet gaišo lietoja māju apsildīšanai. Mēs to ieguvām. Brālis bija šahtas vidū, bet es augšā. Vieni vāca gaišos gabalus, otri – tumšos.

Vai Igaunijā arī vīrieši un sievietes bija kopā?

Jā, ar mani kopā vienā barakā bija Vera Vikentija meita Cibuļska, kura strādāja veikalā. Tikai mēs bijām astotajā istabā, bet viņa – desmitajā. Pēc tam mēs satikāmies un atcerējāmies, ka mēs tur bijām. Viņa strādāja veikalā, kurā pārdeva apģērbu un materiālus. Viņa man vienmēr deva kaut ko nocenotu kleitām un sarafāniem. Viņa mani apģērba. Mēs bijām kopā, bet mani paņēma februārī uz Hamburgu, bet tos, kurus uz Osvencimu, tos paņēma vēlāk – pavasarī. Kad Krievija dzina vāciešus šurp, tad pārējos paņēma un šurp atveda.

Kur bija labāki apstākļi – Igaunijā vai Vācijā?

Nebija nekādas atšķirības, viens un tas pats, mana mīļā.

Vai barakas bija vienādas?

Tādas pašas – no koka. Tās varēja salikt kopā, un logi bija lieli, bet sienas tādas pašas. Bet barakas bija lielas, tajās dzīvoja pa simt cilvēku. Un arī Igaunijā dzīvoja vienā istabā astoņpadsmit cilvēku.

Kāda vecuma cilvēki tur bija?

Vecums bija dažāds, kādu tik gribi. Pat tur Vācijā bija padzīvojušas krievu sievietes. Mēs vēl bijām jauni – septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu. Bet bija arī vecāki cilvēki – četrdesmit gadu un vairāk. Bet tik un tā visiem bija vienāds ēdiens. Neko labu neēdām un labā vietā negulējām.

Ko deva ēst?

Tas bija atkarīgs no tā, ko izvārīja. Viens pavārs izvārīja biezāku ēdienu, bet cits, ka tik kaut kā – kā cūkām. Samaisa kartupeļus putrā un ieliek katram pa karotei.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr.candid.hist., Natāļja Ivačenko, Ksenija Adasika, Jankas Kupalas Grodņas Valsts Universitātē