Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Līga Seiksta-Deksne

Jāņi man ir bijuši vienmēr visu manu bērnību -  principā visu dzīvi. Tādi ievērojami un svarīgi svētki, jo man tēvs bija Jānis, es pati esmu Līga un šie svētki mājās nevarēja paiet garām. Bērnība – tātad tie ir 80. gadi – kolhozu, padomju saimniecību laiks. Taču Jāņu svinēšana nebija oficiāla brīvdiena, taču 23. jūnijs jau bija tāda ļoti nosacīta darba diena, jo tajās mājās, kurās bija kāds Jānis vai Līga, notika gatavošanās svētkiem. Pievakarē kolhoza izdalīts transports ar pašdarbniekiem apbraukāja visus pagasta Jāņus un Līgas, apsveicot un aplīgojot. Un parasti arī ciema centrā estrādē vakarā bija balle, kur visi šie jubilāri tika svinīgi godināti. Parasti arī uz kolhoza rēķina tika sagatavots cienasts – tātad alus, siers un kaut kādas uzkodas.

To droši vien nevarētu nosaukt par tradicionālu Jāņus svinēšanu tādā kā folkloras izpratnē. Ļoti maz tika runāts par kādiem tautas ticējumiem, to ievērošanu, nozīmi. Lai gan katrā mājā, kurā bija lopi un laukos tie bija gandrīz katrā mājā tomēr piesprauda pie kūts durvīm pīlādža zaru, gotiņas mājās vedot, bērni nopina vainagus, laižot kūtī. Tas tika darīts arī lielajās kolhoza fermās. Un , ja visām tām pāri simtam govīm nevarēja tos vainagus nopīt, tad vismaz pirmajām un pēdējām. Un, protams, māja tika greznota...   

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte