Kategorijas: Kara sākums, Jakovs Kiselevs

Tā bija viltīga vara. Viņi visu laiku mūs mānīja un visādi muļķoja. Jauca cilvēkiem galvu. Neviens presē par to nerakstīja. Neteica, ka būs karš ar vāciešiem. Mums taču ar viņiem bija līgums.

Vai Jūs esat redzējis filmu «Ja rīt būs karš»? Vai Jums rādīja?

Nē, es tādu neatceros. Tieši otrādi – mēs tajā laikā ar vāciešiem draudzējāmies. Mēs bijām paši labākie. Par to, ka vācieši arestēja un šāva ebrejus, nerakstīja nevienu vārdu. Par to nekur neziņoja, bet cilvēki kaut ko juta, uztraucās. Bet tajā pašā laikā neviens neticēja, ka kaut kas tāds vispār var būt. Mums bija tā, ka tēvs bija sabiedriskās ēdināšanas direktors, un tajā laikā, kad vācieši maršēja pa Baltkrievijas teritoriju, viņš no cilvēkiem, kuri bija saistīti ar militāro sfēru, no kara komandieriem, kurus sūtīja uz Maskavu un Ļeņingradu, uz robežu, zināja reālo situāciju. Bet Ļiozno bija tāda stratēģiska pilsēta zināmā mērā. No Ļiozno līdz Smoļenskai – 80 km, no Ļiozno līdz Vitebskai – 40 km. Jūs to saprotat? Un tur bija labs ceļš. Akmens ceļš, labs. Tāpēc armijas cilvēki, kam vajadzēja doties uz Maskavu vai Ļeņingradu, apstājās Ļiozno un nāca uz restorānu vai ēdnīcu. Viņi runāja par to, ka būs karš, ka vācieši koncentrē savu armiju pie robežas. Kad sākās karš, tēvs uzreiz teica – jābrauc prom.

Kā Jūs uzzinājāt par to, ka ir sācies karš?

To taču paziņoja. Mūsējie tad bija Belostokā, bet no Belostokas līdz Ļiozno ir 700 km, bet vācieši to nogāja 18 dienās. Apmēram 10. jūlijā viņi bija Ļiozno. Tēvs sarūpēja pajūgu, tur bija kādas sešas ebreju ģimenes. Viens bija baltkrievs Borisovs, viņš bija ceptuves pārvaldnieks. Tā bija kā maizes rūpnīca, kas apgādāja toreiz visus ar maizi. Tā viņi brauca ar zirgiem Krievijas virzienā. Tēvam un vēl trim vīriešiem vajadzēja palikt, jo viņiem bija jābaro tās karaspēka daļas, kuras atkāpās.

Vai to karaspēka daļu, kas atkāpās, bija daudz?

Bija tādas daļas, bija. Ļaudis muka prom. Arī karavīri atkāpās, un viņus vajadzēja barot. Tēvs tad uzzīmēja man maršrutu, pa kuru vajadzēja virzīties.

Cik gadu Jums bija tajā laikā?

Man bija 17 gadu, un mēs braucām. Aizbraucām līdz Kolišekai, kādi 20 km. Tur apstājāmies. Sievietes negribēja braukt tālāk bez vīriem. Tēvs to uzzināja, atsūtīja ziņu, lai braucam prom un nekavējamies. Tad jau paklausījām un braucām prom. Tāda ekskursija nebija patīkama. Braucām cauri apdzīvotām vietām, bet tur ļaudis kliedza, bļāva. Vācieši bija izmetuši tūkstošiem savu skrejlapu.

Kas tur bija uzrakstīts?

Tur bija rakstīts, ka jāsit žīdi, komunisti un komisāri. Tur gan bija plašāk un vairāk, bet pamatdoma bija tāda. Tad nu kliedza, un bija panika. Kaut gan fiziskas vardarbības nebija. Tikai – Ai! Ai! Tādi un šitādi, bandīti asinssūcēji! Aizbraucām līdz Smoļenskas apgabalam, braucām cauri Poņizovo, Demidovo, tuvojāmies Jarcevo. Mūs nelaida. Teica, ka tūlīt ies motorizētais pulks uz fronti, pēc tam varēsit braukt. Mēs nobraucām malā, pļavā, izjūdzām zirgus un sākām atpūsties, bet tad tieši tajā vietā uz lauka tika izsēdināts vācu desants, kuram bija nozīmīga vieta tieši tajā laikā. Mēs bijām ieplakā.

Vai Jūs tad pirmo reizi redzējāt vācu karavīru?

Jā, tad redzēju ar izpletņlēcējiem un arī, kā šāva. Tēvs tad jau bija pie ģimenes – tur bija viņš, tante Soņa, vecākā māsa, jaunākā māsa un vēl viena Žeņa no Ļeņingradas. Tā bija manas pamātes māsasmeita. Viņa vasarā atpūtās pie mums Ļiozno. Lūk, tā! Tēvs sagrāba viņas un uz mežu. Viņš pameta dažus mantu saiņus (pavisam bija četri mantu saiņi), bet man viņš uzkliedza, lai dzenu zirgus viņiem pakaļ. Tad arī triecu pakaļ, bet zirgs izjūdzās. Kaut kā centos iejūgt, bet zirgs gāja prom pie vāciešiem. Tad tēvs kliedza, lai visu pametu un skrienu pie viņiem. Tā es aizskrēju uz mežu. Tad mēs kopā bijām septiņas ģimenes. Trīs ģimenes iegājām mežā – Borisovi, mēs un vēl viena ebreju ģimene, bet četras atgriezās. Viņus visus nošāva februārī. Lūk, tā! Tā ka robeža starp dzīvību un nāvi ir ļoti iluzora.

Vai Jūs palikāt mežā? Un kas bija tālāk?

Gājām pa mežu. Tēvs labi zināja to mežu un visus ceļus un ciemus. Ejam pa mežu, satiekam mežsargu. Viņš bija padzīvojis cilvēks, un jautāja mums, kas tur ir, no kurienes mēs nākam. Tēvs atbildēja, lai uz turieni neiet, jo tur vācieši ir nolaidušies. Tur bija šāvieni un troksnis. Tēvs prasīja, lai mežsargs parāda ceļu, kur labāk iet, bet par to, lai aiziet un paņem tās mantas, kas palika no septiņām ģimenēm. Viņam ar to pietiks. Labi, tā arī sarunāja. Jau tuvojās vakars. Mežsargs piedāvāja, lai pārnakšņo pie viņa un no rīta lai ejam prom. Aizgājām pie viņa uz mājām. Iznāca pajauns cilvēks – viņa znots. Ieraudzīja mūs un teica: „Aha, žīdi!” un aizgāja. Mežsargam tas nepatika, bet viņš jau nebija vainīgs. Tā kā znots mūs nelaida mājās, tad mežsargs atļāva mums pārnakšņot pirtī. Bet kāda tur gulēšana, mēs ar tēvu uz maiņām visu nakti nostāvējām sardzē. Baidījāmies, bet rītausmā, kad ausa gaismiņa, mēs gājām prom. Tikām prom no turienes, pēc tam mežā satikām vēl cilvēkus, kādus 18 vai 16 bērnus ar pavadoni no Jarcevo. Mēs teicām, ka tur ir vācieši, lai neiet uz turieni, tad gājām visi kopā. Izgājām tur, kur bija mūsējie, laikam pie Safonovo stacijas, bet precīzi neatceros. Nodevām bērnus komandantam un ar kravas vilcienu braucām uz Krieviju. Stāvējām kājās, nekā cita tur nebija. Un tā mēs braucām.

Ko Jūs ēdāt vilcienā?

Pat neatceros, ko ēdām. Kaut ko deva, jo pašiem nekā nebija. Man bija tikai putekļu mētelis, tā bija vienīgā manta. Stacijās kaut ko deva ēst. Es jau vairs neatceros. Un tā mēs aizbraucām uz Orenburgas apgabalu. Neatceros, kāds rajons tas bija. Bija kolhozs, un mūs tur pieņēma. Viņi arī badojās, bet tomēr dalījās ar mums. Nebija par ko apvainoties.

Kur Jūs nometināja?

Mūs nometināja pie vietējiem iedzīvotājiem. Par to daudz nerunāja. Atveda un bija tur jādzīvo.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno