Kategorijas: Kara norise, Jakovs Kiselevs

Mēs no Mordovijas braucām uz Staļingradu. Braucām gan mēs veselu mēnesi. Veselu mēnesi pavadījām ceļā. Kamēr mēs braucām, vāciešus aplenca pie Staļingradas, tāpēc tur es nemaz nebiju. Bet mēs bijām pie aplenktās zonas un nelaidām pienākt klāt Manšteina papildspēkiem, kurš centās tikt pie Paulsa. Mēs tur visi bijām no 1924. gada, visi komjaunieši. Jaunākus par 18 gadiem nedrīkstēja ņemt. Tad ņēma no 1924. gada. Karā daudz tādu jauniešu gāja bojā, no katriem 100 puišiem dzīvi palika tikai kādi trīs. Tas bija tajā laikā. Pārējie aizgāja bojā. Mēs bijām frontē, tur bija netīrība, karojām, asinis. Man tur viss bija diezgan savdabīgi. Es otro reizi tiku uz fronti pēc ievainojuma. Tad man bija bail. Bet pirmajā reizē – nē, nebija bail. Atceros – pirmajā reizē guļu ierakumos, skatos debesīs. Skaisti! Prožektori, raķetes. Kā tāds puišelis! Bet nedod Dievs karot. Nav nekā sliktāka par karu.

Mans vectēvs arī ir no 1924. gada. Viņš bija sakarniekos.

Ak tad sakarniekos? Tad jau arī dabūja. Tā mēs tur karojām. Aizgājām līdz Ukrainai.

Kā baroja frontē? Vai labāk nekā cehā?

Ko nozīmē – baroja? Mūs tur jau baroja amerikāņi. Deva sautētu cūkgaļu.

Vai bija lauku virtuves?

Ak, mīļais cilvēk! Kur nu! Protams, ja tu stāvi aizsardzībā, tad deva ēst. Bet kad tu uzbrūc, tad nekā nav. Es abas reizes gāju uzbrukumā, neviena virtuve tur pakaļ nebrauks. Bija tā, ka jāiet bija uzbrukumā pilnīgi visiem – gan frizieriem, gan pavāriem. Nebija neviena vairāk, kas var karot, tad bija jāiet uzbrukumā pilnīgi visiem. Es abas reizes gāju uzbrukumā, nesēdēju aizsardzībā.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno