Kategorijas: Sadzīve, Jakovs Kiselevs

Bija nepieciešamas kaut kur nopelnīt naudu, kaut vai mazliet. Tēvs aizbrauca uz Zlatoustu. Kāpēc tieši uz turieni, to es līdz pat šim nesaprotu. Tas bija Čeļabinskas apgabals. Pēc tam viņš ātri atgriezās, paņēma mūs visus, un mēs aizbraucām uz turieni. Tur mums iedeva baraku, kur dzīvot. Par to viņš bija vienojies. Es iekārtojos darbā kara rūpnīcā 259. Tā bija milzīga rūpnīca. Ļoti milzīga. Es nokļuvu cehā, kur izgatavo lielgabalu lādiņus, bet tēvs iekārtojās par krāsotāju. Atcerējos savu jaunību. Tante Soņa aizgāja strādāt apsardzē, kaut gan sākumā nemaz nezināja, kā šautene jāpielādē.

Vai deva kaut kādas kartītes?

Jā, deva.

Vai algu arī maksāja?

Jā, arī algu maksāja.

Cik stundu gara bija darbadiena?

Tas bija atkarīgs no tā, kur cilvēks strādāja. Bija pieļauta izvēle. Es Jums izstāstīšu. Tas nebija tik vienkārši. Mani pieņēma darbā, lai es sadalītu darbus un pienākumus. Un visu laiku lādiņi un lādiņi. Kā konveijerā. Tur bija vajadzīgs izglītots cilvēks, bet man bija 10 klases. Tas bija tajā laikā. Bet vispār Krievijā bija 80% neizglītotu cilvēku. Tās bija muļķības, ka teica – tauta ir izglītota. Tie visi bija meli. Skolu es nebiju beidzis ar zelta medaļu. Institūts – tas gan bija cita lieta. Tā es mazliet dažus mēnešus pastrādāju pie darbu dalīšanas, tad mani pasauca ceha priekšnieks Bulatovs. Viņš bija no Urāliem, ļoti stingrs cilvēks. Tajā laikā tieši tādi cilvēki bija vajadzīgi. Cehs bija liels, un no strādniekiem vajadzēja izspiest visu, cik tik varēja – arvien vairāk un vairāk. Cilvēki knapi turējās uz kājām. Teica, lai stāv pie darbagalda. Cilvēki bija pārguruši. Tā es arī stāvēju pie darbagalda. Norma bija 12 stundu. Tā bija katru dienu. No rīta atnāc, bet tev uz galda jau priekšā papīrs ar darba uzdevumu. Tev, piemēram, norma bija 1200 lādiņu izgatavot, bet tur bija uzrakstīts 1600. Tātad tev arī tik daudz bija jāizgatavo, kaut gan jau 1200 bija daudz. Bija tik daudz jāstrādā, ka daudzi pat palika tur nakšņot.

Tad jau tas bija fiziski ļoti grūti?

Mana mīļā, protams! Tas taču bija karš. Tur cilvēki kļuva pavisam pelēki uz vietas. Tur bija daudz sieviešu. Ja nedēļu nebiji cilvēku redzējis, tad pēc tam jau vairs nevarēja pazīt. Tas bija pavisam cits cilvēks. Šausmas tās bija!

Vai pusdienlaikā bija kāds pārtraukums?

Laikam pusdienām bija kāda pusstunda iedota brīva.

Vai Jūs ņēmāt kaut ko līdz pusdienām?

Ko nu! Nebija jau nekā, ko ņemt. Viss grozījās ap to normu – paiku. Maize. Mums laikam deva 1 kg un 200 g. Tas bija kara rūpnīcā. Bet parastajiem strādniekiem deva 600 – 800 g. Kaut gan es nebiju liels ēdājs, es tomēr to visu varēju apēst vienā reizē, kā apsēdos, tā apēdu. Visi bija ļoti izsalkuši. Trūka vārdu. Bet vajadzēja taču arī pārnest mājās, lai vēl kādam iedotu paēst.

Vai ģimenes locekļiem neko nedeva?

Baidos samelot, bet bērniem laikam deva kādus 400 gramus. Tas arī bija viss.

Vai kara rūpnīca bija tālu no tās barakas, kur Jūs dzīvojāt?

Jā, tas bija tālu.

Kā Jūs uz turieni tikāt?

Ar kājām, tikai ar kājām.

Vai nekāda transporta nebija?

Nē, nekā tāda nebija.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno