Kategorijas: Cilvēks un vara, Jakovs Kiselevs

Kad Staļiņs nomira 5. martā, kurā brīdī bija paziņojums par to?

Nu, ja – vēlāk jau vairs nevarēja. Ir runas par to, ka viņš nomira 3. martā, bet paziņoja par to 5. martā.

Kā bija organizēti sēru pasākumi?

Es pret Staļina nāvi izturējos pilnīgi vienaldzīgi. Es neraudāju, sirdī es pat priecājos. Man tajā laikā jau bija 29 gadi. Es jau biju izbaudījis uz savas ādas visus Staļina režīma jaukumus. Es jau nebiju galīgs muļķis, es sapratu, kas patiesībā notika. Pēc Staļina nāves. Nē, tas bija pat agrāk, kad notika slavenā ārstu prāva, tā bija visā karstumā. Pie manis uz Minsku atbrauca tēvs, mēs ar sievu Minskā īrējām dzīvokli. Viņš padzīvoja pie mums, atbalstīja mūs un pie viena gribēja satikties ar kādu no saviem paziņām. Es viņu nepazinu, bet adrese tēvam bija. Mēs abi gājām kopā un meklējām. Satikām sievieti un prasījām viņai, lai parāda, bet viņa iesaucās: «Ak, bandīts tāds!». Tāpēc par Staļina režīmu es neskumu. Domāju, ka sliktāk jau vairs nevarēja būt.

Vai Minskā arī bija sēru pasākumi? Kādi tie bija?

Oi! Oi! Raudāja un brēca skaļā balsī gan institūtā, gan citur. Viss kaut kas notika. Ak, Dievs, par ko ir runa! Bet pirms tam bija jāpārdzīvo visa tā dubļu un netīrumu jūra. Tātad es biju komunists. Mums institūtā bija viena partijas organizācija – kopīga studentiem un pasniedzējiem. Kā viņi meklēja, lai kaut ko varētu par ebrejiem sliktu pateikt. Pie mums vienu kursu augstāk mācījās tāds Ostrovskis, neatceros vairs, kā viņu sauca. Viņam bija brālis, viņš kādus 3 – 4 gadus iepriekš bija beidzis institūtu un bija palicis turpat strādāt. Laikam jau bija pat aizstāvējis disertāciju. Tas brālis kara laikā bija partizānos, pat vadībā. Lai viņu kaut kā piesegtu, viņam ierakstīja dokumentos, ka viņš ir baltkrievs. Bet otrs brālis – ebrejs. Viņš bija gara auguma, interesants vīrietis, bet otrs mana auguma. Par to paziņoja iestādēm. Uzrakstīja pilsētas partijas vadībai. Atnāca pats Minskas partijas organizācijas sekretārs Salomahovs. Sasauca partijas sapulci. Prasa vecākajam brālim – Kāpēc tu esi baltkrievs? Viņš atbild, ka pats viņš to nav rakstījis, bet gan partizānu grupas vadība. Tajā laikā bija tāda situācija. Vietējie iedzīvotāji kliedza un ļoti negribēja, ka partizānos būtu arī ebreji. Tā kā vajadzēja no iedzīvotājiem dabūt pārtiku, tad nācās mānīties. Citādi viņi nebija ar mieru. Daudz par to runāja, bet nolēma, ka tā ir partijas mānīšana. No partijas neizslēdza, bet izteica stingro rājienu.

Vai no Jūsu kursa kāds brauca uz Maskavu uz Staļina bērēm?

Nē. Neatceros, ka būtu kāds braucis no mūsu institūta. Neko tādu nedzirdēju.

Vai pēc kara Baltkrievijas teritorijā bija daudz bandu?

O! Jā, bija gan dažās vietās. Mani aizsūtīja uz Grodņas apgabalu, jo tur vēl nebija mierīga situācija.

Tātad – Ļiozno bija mierīgāk?

Noteikti. Te taču ir Austrumi.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno