Kategorijas: Kara norise, Jakovs Kiselevs

Pēc četriem mēnešiem bija komisija, un tad atkal uz fronti. Sanāca kopā komanda no ievainotajiem, un visus prom uz fronti.

Vai uz to pašu daļu nosūtīja vai uz citu?

Nē, tur nebija nekādu daļu. Viņi zināja, uz kurieni sūtīt. Nosūtījums bija uz noteiktu virzienu, tas varēja būt uz Brjanskas apgabalu vai pavisam uz citu vietu. Tur bija upe Miusa. Uz turieni mūs aizsūtīja, bet citus uz citu vietu, kur bija savākšanas punkts. Aizgājām mēs uz turieni, nostājāmies ierindā.. Mēs bijām divi cilvēki. Tā īsti es neatceros, tur no visām vietām sanāca kopā. Tur bija no citiem hospitāļiem, arī jauniesaucamie. Tur taču miljoni apgrozījās frontē. Nolika visus ierindā, kuri bija ieradušies pa dažām dienām. Virsnieki iet un komandē: «Tankisti, trīs soļus uz priekšu!» Tad sauca pretgaisa artilēristus, artilēristus, ložmetējniekus un citus. Es stāvu. Neeju. Domāju, ja teiks – Automātisti! Tad es iešu. Tajā laikā pie manis pienāca vecākais leitnants un jautā: «Vai tu vāciski runā?» Es atbildu, ka runāju. Viņš jautā, vai iešu izlūkos. Teicu, ka iešu.

Tad jau Jūs tāds drosmīgs bijāt? Avantūristisks raksturs?

Vēl bija tāds Volodja Koļeņičenko. Viņš bija rakstvedis. Viņš labi ģērbās, bija safrizējies. Kā jau rakstvedis. Skaists puisis! Viņam bija 10 klašu izglītība. Mūs abus sūtīja izlūkos. Grupā vēl bija vecākais leitnants. Tur mēs bijām divas nedēļas. Tur labi baroja, dzīvojām ka paradīzē. Pēc divām nedēļām mūs izsauca Lukins (laikam tā viņu sauca). Viņš teica: «Puiši, man jūs ņem nost». Mēs prasām – Uz kurieni ņem? Izrādījās, ka mūs ņem uz fronti – uz politisko pārvaldi. Mēs teicām, ka negribam iet prom, jo vēl ne reizi neesam bijuši izlūkos. Vēl nevienu neesam noķēruši, tikai atpūšamies. Vecākais leitnants teica, ka neko nevar darīt, jo ir jāpilda pavēle. Dabūja mums kaut kādu mašīnu, un mēs braucām prom. Nokļuvām Krasnodonā. Pieteicāmies kadru daļā. Pēc tam mums iedeva dzīvokli. Tajā vietā dzīvoja vecs vīriņš ar savu sievu. Adjutants saka: «Tagad viņi te dzīvos». Tā bija istaba ar divām gultām. Pirms mums tur arī dzīvoja cilvēki, bet visi aizgāja uz fronti. Mēs tur bijām kā frontes politiskā rezerve – komisāri, partijas organizatori, politiskās daļas vietnieki.

Tur bija tikai leitnanti, pulkveži, neviena zemāka pēc pakāpes. Lūk, tā! Mums abiem izglītība bija 10 klases, tad mūs uzreiz par komsorgiem. Ja kādu ievaino vai nogalina, tad mūs viņu vietā. Tā bija tāda rezerve. Tas jau bija ka konveijers. Tad mūs norīkoja, un mēs tur dzīvojām. Tas Volodja vismaz bija pieklājīgi apģērbts, bet es bija tāds noplīsis. Visi virsnieki bija apģērbušies kā cilvēki, zaldātus es tur vispār neredzēju. Es viens tāds biju, bet nekas. Mūs labi baroja, bija ēdnīca. Viss kā pieklājas. Dzīvojām labi, neviens mūs netraucēja. Pēc tam bija tāda maza detaļa. Pie tās tantiņas, kur mēs dzīvojām, atbrauca mazmeita ar draudzeni. Nu, mēs pēc dienas gājām viņas pavadīt. Bijām jau kādus 2 kilometrus no Krasnodonas aizgājuši, kad pretī brauca pulkvedis, kadru priekšnieks. Nezinu, no kurienes viņš brauca, bet, kad paskatījās uz mums, tad es sapratu, ka labi nebūs. Vēl mazliet pavadījām meitenes. Atgriezāmies atpakaļ. Tikko atnācām, tā jau bija ziņnesis, ka ir jāiet pie priekšniecības. Tikko atnācām, tā bija savākts viss štābs un viņš saka: «Paskatieties uz šiem kavalieriem! Valsts karo, cilvēki iet bojā, bet viņi te ar meitenēm staigā. Ko ļaudis par mums padomās, ar ko mēs te nodarbojamies». Un tā tālāk – gāza visādus netīrumus. Es stāvu un domāju: «Tiešām kavalieris. Smuks». Viņš uzkliedza: «Es negribu jūs redzēt!». Es domāju, nu nekas, zemāk jau es vairs nevaru būt – ja zaldāts, tad zaldāts. Tad mums lika iet prom. Aizgājām, bet pēc trim stundām lika iet vēlreiz. Tur bija jau mašīna, mums lika braukt uz fronti par komsorgiem. Tur mēs nodzīvojām laikam kādas divas nedēļas, tā viss sakrita. Abi mēs ar Volodju tikām vienā pulkā. Tikai es biju pirmajā bataljonā par komsorgu. Iepriekšējais bija nogalināts. Volodja tika trešajā bataljonā, viņa priekšgājējs bija ievainots.

Kādas bija komsorga funkcijas? Kas viņam bija jādara?

Funkcijas bija tādas pašas kā partorgam, tikai darbs bija ar komjauniešiem. Komjauniešu vecums bija 24, 25, 26 vai pat 23 vai 22 gadi, tātad bija darbs ar jauniem cilvēkiem. Tā bija jākaro.

Vai karavīri pieņēma oficiālo propagandu?

Jūs zināt, kā tajā laikā bija – mēs visi bijām kā nozombēti. Es jau kaut ko sapratu, biju redzējis. Likās, ka tā vajag, ka tā ir norma. Pieņēma pamatā šo propagandu. Laiks arī bija tāds, ka cilvēki baidījās kādu lieku vārdu pateikt.

Vai eksistēja arī soda bataljoni? Jūs taču zinājāt, ka tādi ir?

Protams, ka bija. Es to zināju. Vēl jau pārbaudīja visus arī tādā veidā, ka prasīja, vai tici Padomju Savienībai? Vai karo tās vārdā? Bija jāziņo, ja kaut ko redzēja vai dzirdēja.

Kur Jūs nokļuvāt kā komsorgs? Kas tā bija par fronti?

Es nokļuvu Ukrainā. Abas reizes es tur biju frontē. Pirmajā reizē biju Dienvidrietumu, bet otrajā biju 4. Ukrainas frontē. Komandieris mums bija Tolbuhins. Tas bataljons stāvēja pie Miusas, kad es tur nokļuvu. Tas bija Vorošilovgradas apgabals. Viņi tur jau kādu laiku bija aizsardzībā. Bataljonā bija kādi 200 cilvēki. Parasti gan bija ap 600 cilvēkiem. Tur bija tādi cilvēki, kas jau bija karojuši, ne jauniņie. Viņiem bija pieredze. Viņi jau bija bijuši frontē.

Ar ko viņi atšķīrās?

Ar māku karot. Bija pieredze.

Kā tas izpaudās?

O! Tas izpaudās pilnīgi visā. Piemēram, iet šaušana. Ja tu būsi jauniņais, tad tu katram šāvienam klanīsies. Bet ar pieredzi karavīrs jau jūt, ka šāviņš aizies garām, pārlidos pāri, trāpīs kaut kur sānos un nemaz nevajag klanīties. Bet ne jau tikai tas vien. Atšķīrās pilnīgi visā. Tāpat kā pieredzējis strādnieks pie darbagalda. Var redzēt, ka meistars stāv pie darbagalda vai pilnīgi jauniņais. Karot ir jāmāk. Ne katrs to prot, kam ienāk prātā.

Kas parasti frontē krita pirmais? Vai to jau varēja iepriekš paredzēt?

Tas gan ir interesants jautājums. Tomēr grūti pateikt, kurš kritīs pirmais. To nevar uzminēt. Ak, Dievs! Pie mums bataljonā uzbrukumā bija tā. Nu, cik viens kājnieks var noturēties? Nu, cik? Dienu, divas, vienu nedēļu, divas, tas jau bija maksimums. Tik un tā tevi noteikti nogalinās vai ievainos. To nevar pārāk ilgi izturēt. Izturēt varēja tikai tie, kuri bija tālāk no frontes līnijas – kaut kur štābā. Viņiem parasti tikai arī medaļas un ordeņi. Kas bija priekšējās līnijās, tas ilgi nevarēja izturēt. Kad mēs atbrīvojām Donbasu, tad mūs tur ļoti sirsnīgi sagaidīja.

Kad Jūs atbrīvojāt okupētās teritorijas, ko Jūs tur redzējāt? Vai Jūs nācāt no Ukrainas puses?

Jā, es redzēju daudz interesanta. Kad mēs atbrīvojām Donbasu, Dzeržinsku, Vorošilovsku, Krasnoarmeisku, Katijevku, tad mūs sagaidīja svinīgi. Tie bija lieli apdzīvoti punkti. Mūs sagaidīja brīnišķīgi. Gar ceļa malām stāvēja iedzīvotāji. Bija septembris, silts. Rokās viņiem bija puķes, ogas. Arī maizi deva ēst. Visu ko deva.

Vai vietējie iedzīvotāji kaut ko arī stāstīja?

Protams, ka stāstīja. Arī nodeva cits citu. Teica, kur dzīvo policisti. Tā tas bija.

Vai Donbass bija izpostīts?

Tajā vietā viss bija diezgan normāli, jo vāciešiem pēc Kurskas kaujas nācās pārgrupēt savus spēkus, tāpēc tur daudz neizpostīja, bet, kad mēs nonācām Zaporožjē vai Dņepropetrovskas stepēs, tur jau bija cita aina. Ukraiņi tur dzīvoja pavisam citādāk nekā mēs Baltkrievijā. Arī vācieši pret viņiem izturējās citādāk. Kas bija uzraugi Osvencimas nometnē? Lielākā daļa bija ukraiņi. Tur katrā mājā bija viens kārtīgs ukraiņu vīrietis, kam patiesībā vajadzēja dienēt armijā. Viņš bija aizbēdzis. Viņus līdz 60 gadiem ņēma armijā karot. Viņiem mājas bija pilnas ar visādiem labumiem. Vācieši viņiem ļāva dzīvot. Un tas bija kara laikā.

Kā viņi izturējās pret Sarkano armiju?

Ka nu tur varēja izturēties? Ja slikti izturēsies, tad taču tevi nošaus.

Vai varēja just atšķirību ar Donbasa iedzīvotājiem?

Jā, bija starpība. Mūsu bataljonā tad bija daudz ukraiņu. Jaunie vēl normāli karoja, bet vecie ne visai. Taču kur cilvēks varēja likties, armijā bija, tad vajadzēja karot. Ja nešausi pats, tad tevi nošaus.

Vai Jūs atceraties, kad pirmo reizi šāvāt? Vai atceraties, uz ko Jūs šāvāt?

Vienu atceros gan.

Vai ir bail šaut uz cilvēku?

Jūs zināt, nav bail. Tas bija pat patīkami. Es daudz redzēju, kā mūsējos nošauj. Viņš taču šauj uz mūsējiem, tāpēc bija apmierinājums par to. Mēs bijām septiņi karavīri nost no sava bataljona. Mēs gājām uz kalnu, jo citādi varēja nošaut, vajadzēja tur nostiprināties. Vācieši bija lejā. Viņi domāja, ka nāk vesels karaspēks, nevis septiņi zaldāti un aizbēga uz ciemu. Bet viens vācu virsnieks nāk mums virsū. Mēs esam septiņi, bet viņš viens nāk. Viņam sauc: «Rokas augšā! Rokas augšā!», bet viņš tik nāk. Viņš izvilka pistoli un saka šaut. Trāpīja vienam mūsu biedram, ievainoja vaigā. Es bija malā, tad arī izšāvu. Tā, lūk, bija! Kad šāvu ar automātu, tad jau visi šauj. Nevar saprast, kurš trāpa, kurš netrāpa.

Ko atbrīvojāt pēc Donbasa?

Tālāk gājām atbrīvot Ukrainu. Aizgājām līdz Zaporožjei. Bet tad bija pavēle, un mūs pārcēla uz Krimu. Mums vajadzēja nokļūt Melitopolē. Tad mēs nogājām ar kājām 80 km pusotrā dienā. Tālāk bija kauja. Tas notika uz Moločnajas upes. Tur ievainoto vien bija līdz kādiem 35 tūkstošiem. Vācieši tur bija izpostījuši dzelzceļu, tāpēc Melitopolē nebija kur likt ievainotos. Tālāk devāmies uz Krimu. Līdz turienei bija kādi 100 km. Mani tur netālu ievainoja. Tas bija 12 km no Melitopoles ceļā uz Krimu.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalya Ivaschenko, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno, Svetlana Silova, PhD (Historical Sciences), associated professor at Yanka Kupala State University of Grodno