Kategorijas: Sadzīve, Dzīvesvieta un ikdiena, Līga Seiksta-Deksne

Radi un kaimiņi, dzīvojot laukos, laikam, ka kaimiņi ir pat svarīgāki par radiem, jo kārtējo reizi ir jāpiemin šis padomju laiks, kad cilvēki ieguva profesijas, pēc tam viņi devās strādāt tur, kur bija valsts norīkojums. Ļoti bieži arī tur nodibināja ģimeni, un tā teiksim tā radu dzīvošana ģeogrāfiski tuvā attālumā bija ļoti reti sastopama. Teiksim tāda situācija, ka viena ģimene dzīvo Gulbenē, māsa, brālis dzīvo Ogrē, Rīgā, Valmierā vai vēl kaut kur – nu tas tā bija normāli, tā bija ikdiena. Līdz ar to tā bieži pa izejamām dienām satikties nebija iespēju, izņemot, protams, kāzas, bēres, bērnu kristības. Bet cilvēki aktīvi svinēja apaļās jubilejas – tātad – 5, 10, 15, 20 un tā tālāk. Šīs jubilejas tika atzīmētas pamatīgi, ar vērienu, kad tiek saaicināti visi radi un principā arī visi kaimiņi – gan ar ko ir labākas attiecības, gan ar ko varbūt tās nav tik labas, jo laukos bez radiniekiem var iztikt, bet bez kaimiņa cilvēks principā ar saviem sezonas darbiem galā tikt nebija spējīgs. Tās bija mēslu talkas, kartupeļu talkas, siena talkas, kad ir ātri jāizdara sezonas darbi un tie 2, 3, 4, 5 cilvēki, kas dzīvo vienā mājā, faktiski ar šo saimniecību galā tikt tik ātrā laikā nevar. Tādēļ kaimiņi bija, var teikt, goda vietā. Lai gan sarunas pie galda vairāk, protams, notika ar radiniekiem, jo tos redz retāk.

Galdi tika taisīti lieli. Cilvēki no tiem pašiem kaimiņiem aizņēmās galdus, galdautus, galda piederumus. Lai uztaisītu kārtīgus svētkus, tas nozīmē nokaut cūku, nokaut teļu, 2–3 dienas mājās strādā saimnieces, gatavojot ruletes, karbonādes, kotletes, dažnedažādus salātus un visu pārējo. Un tad tajā svētku dienā sabrauc radi, sanāk kaimiņi. Protams, notiek ēšana, taču šis galds bija, var teikt, tāds vairāk pat ne lai izēstos, bet lai parādītu savu pārticību, lai parādītu, ka es varu, man ir, ko uzlikt uz galda, es dzīvoju labi, lai atstātu šo iespaidu par sevi. Jo ļoti bieži pēc šādiem saietiem pat tiem atbraucējiem, jo īpaši, ja viņi bija no pilsētas, tika saliktas līdzi lielas somas ar ciemakukuļiem. Bet pašā šajā vakarā vairāk notika dziesmas, kuram, kā saka, kājas un noskaņojums atļauj dejas, un tas viss tā ilga līdz rītam. Ļoti bieži, ja tā bija sestdiena vai svētdiena, tad jaunā paaudze atstāja tā teikt večus padziedāt pie galda, un paši aizgāja uz balli. Un savukārt uz rīta pusi, no balles atgriežoties, vēl bieži vien atrada šo vecāko paaudzi pie galda dziedam.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte