Kategorijas: Latvija, Pirmās bērnības atmiņas, Ģimene, Līga Seiksta-Deksne

Jā, patiesībā vecmāmiņa bija vienīgais cilvēks, kam manā bērnībā bija laiks arī man. Jo vecāki strādāja – tēvs uz traktora, mamma pie lopiem, brālis bija 10 gadus vecāks par mani, viņam bija skola un savi draugi. Un patiesībā es visu savu bērnību pavadīju kopā ar vecmāmiņu. Teiksim tā, viņa ārēji bija varbūt ļoti klausa un nosvērta un ar savu dzīves gudrību nevienam virsū nemācās, ar padomiem, kurus, tā teikt, cilvēki viņai neprasa. Taču viņa allaž mājās pieskatīja, lai ziemai būtu sagatavoti visi konservi, lai būtu samizoti āboli, lai būtu savāktas tējas.

Es atceros tādu nelielu sīkumu. Man bija gadiņi 4 vai 5, un mamma taisījās mani virtuvē vannot. Tika ienesta vanniņa, sajaukts ūdens, un virtuvē ienāca vecmāmiņa un tā ļoti dusmīgi noprasīja: „Nu mēs te ko, tuksnesī dzīvojam? Bērnu plikā ūdenī mazgās. Vai tad ārā zāle neaug?” Viņa ļoti piefiksēja šādas nianses, un biežs tāds iestarpinājums kādā viņas ikdienas runā bija – nu var jau tā darīt, bet Dieviņš visu redz. Un tas nebija tā, ka viņa skrietu uz baznīcu vai viņa ļoti pieturētos pie kādām konfesiju dogmām. Tas Dieviņš bija tāds visur esošs, visu redzošs, nu kaut kāds augstāks spēks, bet tajā pašā laikā ļoti personisks. Man nekad neienāca prātā tajā vecumā diskutēt par to, vai Dievs ir, nav viņš, kas viņš ir, kāds viņš ir. Teiksim to, ko dara lielā daļa filozofu. Tas bija kaut kas ārkārtīgi pašsaprotams un jebkurā rīcībā klātesošs.

Atceros, ka reiz es vecmāmiņai paprasīju: „Nu tu tā vienmēr par Dieviņu, bet pasaki, kā tad zināt, ar ko tad atšķiras Dieva un cilvēka radītais?” Toreiz vecāmāte tā pasmaidīja un parādīja man uz palodzes puķīti podā un teica, ka viss taču ir vienkārši – redzi, puķīti radīja Dievs, bet podu cilvēks. Un varbūt no tās reizes man sev uzreiz kļuva skaidrs uz visu atlikušo mūžu, kā šī pasaule ir sakārtota – gandrīz tādos lielos vilcienos.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte