Categories: Svētki un tradīcijas, Jakovs Kiselevs

Nu, lūk! Es nostrādāju vienu gadu, bet pēc tam domāju, ka labāk iešu uz fronti.

Ko par to teica vecāki?

Vispār mums nevajadzēja iet uz fronti. Mūs neņēma uz fronti, bet tad bija brīvprātīgais komjauniešu iesaukums.

Vai jūs bijāt pionieros un komjauniešos?

Jā! Un vēl kāds es biju! Ja cilvēks brīvprātīgi gāja armija, tad viņu palaida no rūpnīcas. No mūsu ceha aizgāja divi cilvēki. Tur bija liels cehs, simtiem cilvēku. Aizgāju es un Petja Kaļiņins. Mēs divi aizgājām.

Tad jau iznāk, ka Jums palika 18 gadu un Jūs aizgājāt uz fronti?

Jā, man palika 18 gadu, un es aizgāju armijā, ne uz fronti.

Vai Jums nebija bail?

Mana mīļā, dzīve bija tik draņķīga, ka vēl trakāk jau nevarēja būt. Tā bija tikai tāda izdzīvošana, knapi vilkām dzīvību. Un jau parīt bija jāiet armijā. Mana ģimene man varēja sarūpēt līdz klaipu maizes un vienu siļķi. Tas arī viss.

Tad jau iznāk tā, kā rāda filmās – deva līdz ceļā maizi, gaļu, speķi…?

Ko nu tur! Neko daudz jau nevarēja iedot. Vismaz sākumā nē. Vēlāk – 1944. vai 1945. gadā kaut kas jau arī bija. Tad kļuva mazliet vieglāk. Bet pašā sakumā – 1941. un 1942. gadā bija tīrais ārprāts. Pie mums bija bēgļi. Es līdz tam nonākšu. Īsāk sakot, katrā stacijā vilciens apstājās un papildinājās ar jauniem brīvprātīgajiem. No mūsu ceha mēs aizgājām divi, bet rūpnīca bija liela, cehu daudz. Iznāca vesela komanda. Kad mēs atbraucām uz Maskavu, tad kravas vilciens bija pārpildīts. Mūs aizveda uz kaut kādām Sarkanajām kazarmām. Nostādīja visus ierindā, virsnieki iet un sauc – Tu pa labi, tu pa kreisi utt.

Pēc kāda principa tas notika?

Princips bija tāds – ja puisis bija stiprs, tad pa kreisi (apmēram tāds kā es). Mūs sūtīja uz mācību pulku – uz Mordoviju. Pārējos uz fronti. Tad frontē vajadzēja «lāpīt» caurumus. Tā bija tāda lielgabalu gaļa. Viņi tam nebija gatavi, tāpat kā mēs. Un tad mēs nonācām tajā pulkā Mordovijā, tas bija mežā. Ai, kāda ziema šausmīga bija tajā 1941./1942. gadā. Bet mums bija iedots pēdējās kategorijas apģērbs. Tas bija novilkts no kritušajiem un ievainotajiem. Apģērbs bija vienos caurumos, ar asinīm. Un ēst deva tikai tik daudz, lai kājas varētu pavilkt. Tur bija puiši arī no Mordovijas, tad viņiem radinieki kaut ko atveda, lai varētu paēst. Nebija nekādu labo mantu, bet gan tikai sausiņi.

Vai viņi ar pārējiem padalījās?

Nebija nekādas dalīšanās. Viņi sākumā tos maisus turēja pie sevis, bet pēc tam viņus apzaga. Mēs taču visi tur bijām badā. Ja viņi kādu noķēra, tad šausmīgi sita. Vēlāk uztaisīja tādu pieliekamo, ko varēja aizslēgt. Kaut gan to arī uzlauza. Tā viņi tur dzīvoja, vismaz maizi ēda. Bet pārējiem nekā. Tas bija mācību pulks, tur gatavoja par ložmetējniekiem. Tie bija «Maksims». Tā gatavošana bija briesmīga. Tajā apģērbā nemaz nedrīkstēja iet ārā. Daudzi aizgāja bojā.

Vai bija arī politiskā sagatavošana?

Ai! Tā jau visu dzīvi mūs pavadīja. Kur nu bez tās! Mēs jau tur bijām kādus četrus mēnešus. Atlika tikai saņemt seržanta zīmotnes. Ak tā, man tur bija vēl viens no astotās klases – Agajevs. Mūs abus atstāja, lai mēs apmācītu pārējos. Bet mēs abi atteicāmies. Domājām, ka uz fronti doties ir labāk. Taču tad sākās Staļingradas epopeja. Tad mēs nepaspējām neko pabeigt, par seržantiem arī nekļuvām. Mūs ielika kravas vilcienā un uz fronti prom.

Images

Download

Researcher: Natalja Ivashchanka, Sviatlana Silava, Yanka Kupala State University of Grodno