Audzināšana ģimenē un pienākumu sadalīšana
Categories: Ģimene, Jakovs Kiselevs
Ko Jūs darījāt mājās?
Kādi bija mājas darbi, es pat īsti neatceros. Es zinu vienu – ka tēvs atrisināja problēmu, kad viņš apprecējās. Viņš taču apprecēja jaunieti, patiesībā viņai bija 27 gadi. Tad jau visi agri precējās. Bet bērnu viņai nebija, un viņa nebija precējusies. Kā viņi tur vienojās, es nezinu, bet es zinu tikai to, ka mūsu ielā Ļoznā bija četras ģimenes, kurās bija pamātes. Un ka normāli bija tikai pie mums. Tas nozīmē, ka pie mums viss bija kārtībā. Es atceros tikai vienu reizi, kad tante Soņa par mani pasūdzējās tēvam, tad viņš mani iepļaukāja, bet pēc tam tas pagriezās pret Soņu. Un vairāk nekā tāda nebija. Mēs dzīvojām mierīgi, mājās pie mums viss bija labi. Mums nebija tāda dalījuma, ka Žeņa atsevišķi un mēs ar Aņu. Nekāda! Vienmēr turējāmies pie ģimenes. Šajā ziņā viss bija normāli.
Nu kādi bija mājas darbi?
Es pat neatceros, ka es kaut ko darīju. Bija mums saimniecība: govs, vistas. Viss, vairāk nekā nebija. Sakņu dārzs pie mājas, tur bija dažas dobes (vagas). Tas nekas.
Kā spēlējās puikas?
Spēlējās. Kad es mācījos skolā, tad spēlēja, protams, šahu, dambreti. Bet ārā skraidījām, spēlējām parastas spēles. Tur mums, saprotiet, Ļozna bija tāds ebreju miestiņš. Tur laikam vairāk nekā puse iedzīvotāju bija ebreji. Kad pēc revolūcijas, kad ebreji saņēma pieeju augstākajai izglītībai, ka varēja izbraukt uz citām pilsētām, tad beidzās šī dzīvošana uz vietas (vietsēdība), un visi devās mācīties. Iestājoties vasarai, tā bija studentu pilsēta. Atbrauca bērni no Maskavas, Ļeņingradas, īpaši jau no Ļeņingradas.
Images
Audio
Researcher: Natallia Ivashchanka, Sviatlana Silava
